BSF 1. forums: „Kā demokratizēt politiskās partijas? Ceļā uz politiskās dzimtbūšanas atcelšanu” (Jūrmala, 15.03.2008.)

15. martā notika Brīvības un solidaritātes fonda (BSF) forums „Kā demokratizēt politiskās partijas? Ceļā uz politiskās dzimtbūšanas atcelšanu”, kurā BSF valdes priekšsēdētājs Atis Lejiņš, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) ģenerālsekretārs Ansis Dobelis, partijas Jaunais laiks (JL) valdes priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, Saeimas deputāti Sandra Kalniete un Artis Pabriks bija vienisprātis, ka Latvijā ir jāmaina politisko partiju finansēšanas sistēma, paredzot to finansēšanu no valsts budžeta.

Forumu atklāja BSF valdes priekšsēdētājs Atis Lejiņš. Viņš uzsvēra, ka Foruma uzdevums ir meklēt atbildes uz vairākiem jautājumiem. Viens no šiem jautājumiem ir par sociāldemokrātijas lomu Latvijas politiskajā dzīvē. Kādas ir tās partiju darbības formas, kuras šodien ļautu piesaistīt kādai partijai jaunus, enerģiskus biedrus un atbalstītājus? Vai kādi jautājumi (piem., ekoloģija, ES – ciešākas saites ar pilsoņiem), vai kādas jaunas aktivitātes formas un telpas – internets, dažādas akcijas utt.? Ja gribam, lai cilvēki stājas partijās nevis privātas peļņas cerībās, bet gan kādu ideālu vadīti, tad ir jādomā, kā politiku padarīt “pievilcīgāku”. Trešais jautājums ir, kāpēc Latvijas partijas ir etniski dalītas? Vai mūsu partijas nebūtu veidojušās tik elitāras un oligarhiskas, ja tik daudz neuzsvērtu etnisko kārti?

Foruma pirmajā daļā Latvijas universitātes profesors Aivars Stranga, politologs Ivars Ījabs un somu žurnālists Juka Rislaki. Klātesošie forumā diskutēja par Latvijas politisko partiju sistēmu 20. gadsimta 20., 30. gados un tagad. Kas ir Ziemeļu valstu modelis? Kāda izskatās šī modeļa partiju sistēma?

A.Stranga visai skeptiski izteicās par iespēju balstīt sociāldemokrātu programmu uz ideoloģiju. Jautājumi, kas piesaista elektorātu, ir praktiskas dabas – izmaiņas nodokļu politikā, pensijas, cīņa pret korupciju. Jāpiedāvā skaidri risinājumi.

Politologs Ivars Ījabs norādīja, ka šodienai ar 20.,30. gadu Latvijas politisko dzīvi ir kopīgi vairāki momenti: politiskās dzīves sadrumstalotība (lielo politisko partiju un vēlēšanu sarakstu skaits);politikas personalizācija (īpaši K.Ulmaņa ietekme), korupcija, kas tolaik, iespējams, bija vēl lielāka nekā šodien, taču bija mazāk redzama publiskajā telpā. Būtiskas atšķirības ir arī sabiedrības pašorganizācijas spējā, kas tolaik bija daudz augstāka, bija ticība, ka sabiedrība spēj kaut ko uzlabot. Šodien aptaujas liecina, ka šādas ticības nav. Kādus secinājumus no teiktā var izdarīt sociāldemokrātija? Sociāldemokrātija vairs nevar paļauties uz tādām agrākajām vērtībām kā proletariāta loma un valsts sociālā loma. Tomēr tai būtu jāuztur ideja par sociālu demokrātiju tajā nozīmē, ka demokrātijai ir jābūt sociālai. Ekonomiskai nevienlīdzībai nav automātiski jātransformējas politiskajā nevienlīdzībā. Runājot par sociāldemokrātijas izredzēm nākotnē, I. Ījabs nepiekrita, ka LSDSP kā zīmols būtu neperspektīvs, taču svarīgi ir tas, kā to partija izmanto, lai noteiktu savu vietu Latvijas politiskajā dzīvē.

Otrā foruma daļa noritēja par sekojošiem jautājumiem: reformēt, likvidēt, veidot, atjaunot politiskās partijas? Vēlēšanu sistēmas maiņa. Vienkāršotāka Saeimas atlaišanas kārtība. Partiju finansēšana no valsts budžeta. Tautas vēlēts valsts prezidents.

Diskusijā piedalījās: Saeimas deputāte Solvita Āboltiņa;Saeimas deputāte Sandra Kalniete;LSDSP ģenerālsekretārs Ansis Dobelis;Saeimas deputāts Artis Pabriks, žurnālists Pauls Raudseps.

Otrās foruma daļas ievadā Vēlēšanu reformas biedrības valdes priekšsēdētājs Valdis Liepiņš iepazīstināja klātesošos ar pētījumu par Saeimas vēlēšanu reformas iespējamajiem virzieniem. Viņš uzsvēra, ka nav ideālas vēlēšanu sistēmas, jo ir atšķirīgs valstu vēstures, kultūras, etniskā sastāva un citu apstākļu komplekss, kas katrā atsevišķā gadījumā prasa specifiskus risinājumus. Latvijai jāatrod tieši tai vispiemērotākā vēlēšanu sistēma. Šobrīd neapmierinātība ar pastāvošo sistēmu ir vispārēja. 2006. gadā ar Fridriha Ēberta fonda atbalstu veiktais pētījums liecināja, ka tikai 35% vēlētāju uzskata, ka Saeimas vēlēšanu sistēma ir godīga, tikai 5% uzskata, ka kontakts starp deputātiem un vēlētajiem ir tuvs, tikai 26% ir apmierināti ar pastāvošo vēlēšanu sistēmu, un tikai 21% vēlētāju ir apmierināti ar priekšvēlēšanu solījumu izpildi.

Saeimas vēlēšanu sistēma ir proporcionāla, taču jāņem vērā, ka ir dažādas proporcionālās sistēmas un nevar teikt, ka esošā ir labākā. Alternatīvas proporcionālajai sistēmai ir plurālā un mažoritārā sistēma. Abās sistēmās balso par personām, nevis par sarakstu. V. Liepiņš nonāca pie secinājuma, ka Latvijas apstākļiem vispiemērotākā būtu jauktā vēlēšanu sistēma, apvienojot proporcionālās un vienmandātu sistēmas pozitīvos aspektus.

Vēlēšanu biedrībai ir vairāki ieteikumi, kā reformēt Saeimas vēlēšanu sistēmu. Pirmkārt, atļaut Saeimas deputāta kandidātam kandidēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā. Otrkārt, sadalīt tagadējos vēlēšanu apgabalus mazākos, kuros ievēlētu 7 – 9 deputātus, nemainot Satversmē paredzēto tagadējo apgabalu pārstāvniecību. Treškārt, veicināt tiešu dialogu starp vēlētājiem un deputātiem. Ceturtkārt, izveidot mehānismu, lai vēlētāji varētu ātri un viegli noskaidrot, kā katrs Saeimas deputāts ir balsojis tajā vai citā jautājumā.

LSDSP ģenerālsekretārs Ansis Dobelis norādīja uz divām galvenajām problēmām. Pirmā ir tā, ka Latvijā mazāk nekā 0,9% iedzīvotāju ir iesaistīti politiskajās partijās, un tā ir vienīgā ES valsts, kur mazāk nekā 1% iedzīvotāju ir politisko partiju biedri. Otrā problēma ir tā, ka partiju finansēšanas sistēma nenodrošina demokrātisku lēmumu pieņemšanas procesu. Pārāk liela ir lielo privāto ziedotāju ietekme vēlēšanu kampaņu laikā. Savukārt starpvēlēšanu periodā lielākā daļa partiju strādā izdzīvošanas režīmā. Rezultātā partijas nespēj kontrolēt valdību, piedāvāt politikas alternatīvas. Pastāvošā sistēma arī nenodrošina godīgu konkurenci starp politiskajām partijām. Tomēr Saeima joprojām nemeklē risinājumu šīm problēmām. Vienīgais, ko mēģina darīt, ir palielināt griestus ziedojumiem politiskajām partijām. A.Dobelis atzina, ka Latvijas politisko partiju tuvināšanai Rietumu partijām ir nepieciešams, pirmkārt, lai valsts piedalītos politisko partiju finansēšanā;otrkārt, vajag palielināt mazo ziedotāju īpatsvaru;treškārt, nepieciešams ierobežot tēriņu apjomu priekšvēlēšanu kampaņām. Valsts finansējumam partijām jāveidojas no divām daļām. Pirmo veidotu maksājumi par katru vēlētāja balsi partijām, kas Saeimas vēlēšanās ieguvušas vairāk nekā 2% balsu. Otrā daļa būtu atkarīga no partiju spējas piesaistīt mazos ziedotājus.

Saeimas deputāte Sandra Kalniete norādīja, ka demokrātiskas politikas formula ir līdzdalība. Reizi četros gados izteikt savu gribu ir par maz. Tādēļ ir jāveicina pilsoniskās sabiedrības veidošanās un nevalstisko organizāciju (NVO) attīstība. Parakstu vākšana par Satversmes maiņu un Pensiju likuma grozīšanu ir spiediena instruments. Tomēr ar to ir par maz. Ir nepieciešams panākt sekojošus nosacījumus: pirmkārt, politisko partiju finansēšanu vai līdzfinansēšanu no valsts budžeta;otrkārt, stingri reglamentēt priekšvēlēšanu reklāmu, īpaši plašsaziņas līdzekļos;treškārt, ierobežot vēlēšanu kampaņas finansējumu;ceturtkārt, skaidri jāpasaka, vai trešo personu reklāma ir pieļaujama, bet, ja ir pieļaujama, tad uz kādiem noteikumiem.

Saeimas deputāte Solvita Āboltiņa (JL) atzina, ka šobrīd ir izveidojušies apstākļi, kas rosina mainīt Satversmi. Sabiedrība pēc 9. Saeimas vēlēšanām ir vīlusies politisko partiju darbā. To vēl vairāk pastiprināja veids, kā tika izvēlēti Valsts prezidenta kandidāti, centieni panākt Drošības likuma grozījumus, kā arī izrēķināties ar Korupcijas Novēršanas un Apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieku Alekseju Loskutovu. Tas viss ir rosinājis neapmierinātību ar politiku un politisko vidi. Saeimas atlaišanas tiesību piešķiršana tautai būtu brīdinājums politiķiem, kas atrāvušies no realitātes.
Saeimas deputāts Artis Pabriks uzsvēra, ka viņš izsaka daļēji savu, daļēji apvienības “Cita politika” viedokli. Ekonomikas liberalizācijas, privatizācijas rezultātā tie iedzīvotāju slāņi, kas padomju laikos varēja tikt uzskatīti par vidusšķiru, vairs nav vidusšķira. Neizveidojās arī pietiekami plašs jaunās vidusšķiras slānis. 20 procentiem iedzīvotāju pieder 80 procenti valsts labklājības un šajos 20 procentos ietilpst arī vidusšķira.
Latvijā iedzīvotāju vienlīdzības indekss, t.s. Džini (Gini) indekss liecina par sociālās noslāņošanās pastiprināšanos, pie tam tā ir pieaugusi kopš iestāšanās Eiropas Savienībā. Ir jāveicina jomas, kas ļautu nostiprināties vidusšķirai: izglītības sistēma;veselības aprūpe;nodokļu sistēma, kas būtu labvēlīgāka mazāk nodrošinātajiem, nesagraujot uzņēmēju iespējas attīstīties. Šobrīd ir spēkā regresīvais nodoklis – visvairāk maksā tie, kas pelna vismazāk.

Žurnālists Pauls Raudseps norādīja, ka demokrātiskā sabiedrībā preses loma ir būt par sargsuni. Vara korumpē, bet absolūta vara korumpē absolūti. Sargsuņa lomā prese ir tikai viena daļa no sabiedrības, tā nevar aizstāt pilsonisko sabiedrību. Līdz 19. gadsimtam bija lielas diskusijas par demokrātiju – vai tā ir vislabākā sistēma, nebija pārliecības, ka tautas vara garantēs patiesu demokrātiju. Demokrātija guva pārliecinošu uzvaru pēc tam, kad ASV Konstitūcijā tika iebūvēta ideja par varas līdzsvara sistēmu. Svarīgi, lai varas sargsuņi būtu iebūvēti sistēmā. Arī varas decentralizācija ir sargsuns.

Latvijas Brīvo Arodbiedrību savienības (LBAS) pārstāve Līvija Marcinkēviča uzsvēra, ka arodbiedrības, uzņemoties parakstu vākšanu satversmes grozījumu jautājumā, faktiski pilda sargsuņa funkciju, kuru ir jāpilda nevalstiskajām organizācijām. Arodbiedrībām šis solis nebija gluži spontāns, pie tā noveda politiķu un valsts pārvaldes nevēlēšanās uzklausīt un kaut ko mainīt sistēmā.

Otrās daļas diskusijā viens no jautājumiem, kuru uzdeva zālē sēdošie, bija par to, kā nodrošināt partiju iekšējo demokrātiju. S. Kalniete uzsvēra, ka tas ir jautājums, kuru var risināt tikai pašas partijas. Tieši šā iemesla dēļ ir svarīgi, lai partijas augtu, jo ar skaitliski lielākām biedru grupām ir grūtāk manipulēt. Arī A. Pabriks bija vienisprātis, ka tā ir problēma, kuru var risināt tikai pašas partijas. Savukārt P. Raudseps norādīja, ka partiju iekšējo demokrātiju veicinātu izmaiņas vēlēšanu likumā. Vienmandāta vēlēšanu apgabali pašvaldību vēlēšanās būtu ļoti vēlami, jo šādi deputāti justu lielāku atbildību vēlētāju priekšā un nebūtu tik viegli pakļaujami partijas vadības spiedienam. A. Lejiņš ar Zviedrijas sociāldemokrātiskās partijas piemēru ilustrēja domu par to, ka partijas iekšējo demokrātiju vieglāk īstenot lielas partijas ietvaros. Partijas kongresos notiek vairāku partijas spārnu – labējā, kreisā, mērenā viedokļu cīņa.

Noslēguma debatēs uzstājās Jūrmalas aizsardzības biedrības valdes priekšsēdētāja Anna Žīgure. Viņa atzina, ka politisko partiju prestižs sabiedrībā ir zems. Lai cilvēki no visas sirds gribētu balsot un gribētu aizstāvēt partijas, vispirms būtu jāsāk ar sabiedrības izglītošanu. Daudzi cilvēki nezin, kas īsti ir demokrātija, kas ir partija, kā funkcionē partija, kas ir politika, kas ir pašvaldību politika? Būtiska problēma ir tas, ka cilvēki baidās atklāti runāt, protestēt. Cilvēki zina par korupcijas gadījumiem, runā par tiem privātās sarunās, bet negrib runāt atklāti.

Foruma noslēgumā Atis Lejiņš izteica cerību, ka „lietussargu revolūcija”, kā arī iedzīvotāju aktivitāte, kas izpaudās parakstu vākšanā par Satversmes un pensiju likuma grozījumiem, liecina par to, ka sabiedrības viedoklī par savu spēju ietekmēt politiķu rīcību ir notikušas pozitīvas izmaiņas, ka pieaug pārliecība par sabiedrības spējām ietekmēt politiskās partijas un valsts varu kopumā, piespiest rēķināties ar plašākas sabiedrības interesēm iepretim šauru grupējumu interesēm.

Atis Lejiņš
Brīvības un solidaritātes fonda valdes priekšsēdētājs