Šā gada 6.jūnijā norisinājās Ata Lejiņa vadītā Brīvības un solidaritātes fonda (BSF) otrais forums „Latvija kā alternatīvās enerģijas lielvalsts: Kā nostiprināt Latviju Eiropas Savienībā enerģijas drošības jomā?”, kura gaitā nozares teorētiķi un praktiķi nonāca pie kopīga slēdziena – Latvija var nodrošināt valstij nepieciešamo elektroenerģijas un siltuma daudzumu, neiepērkot energoresursus no ārvalstīm.

Nozares speciālisti apgalvo, ka jau šobrīd Latvijā ir iespējams saražot tādu biomasas daudzumu, kas nodrošinātu valstij nepieciešamo elektroenerģiju un siltuma apjomu;to pierāda dažādi aprēķini un statistikas dati. Šādu rezultātu jau šobrīd iespējams panākt, izmantojot alternatīvās enerģijas – biomasas lietošanu koģenerācijas stacijās. Biomasas izejmateriāli pietiekamā daudzumā ir iegūstami Latvijas teritorijā, taču pašreizējā, pie varas esošo politisko spēku virzītā enerģētikas politika neveicina vietējo, atjaunojamo resursu izmantošanu, bet gan atbalsta energoresursu iepirkšanu no ārzemēm, kas izmaksā vairāk un rada gan politiskās, gan ekonomiskās pašnoteikšanās zaudējumu.

Foruma vadītājs Atis Lejiņš pauda viedokli, ka „ES šobrīd pieprasa, lai 42% no Latvijā saražotās enerģijas būtu iegūta no atjaunojamiem resursiem. Šobrīd mēs iegūstam tikai ap 35%. Šodien mēs skaidri redzam, ka mēs spējam ne tikai iegūt 42%, bet gan visus 100%, ja ir politiskā vēlme to realizēt. Jāuzdod retorisks jautājums: Kāpēc mums sponsorēt Krievijas Gazprom vai Saudu Arābijas magnātus, ja varam ilgtermiņā ieguldīt naudu savā ekonomikā un savos cilvēkos, investēt ar biomasu kurināmās koģenerācijas stacijās un citos videi draudzīgos, atjaunojamos enerģijas ražošanas veidos?”

Foruma dalībniekiem nebija skaidra valsts atbildīgo amatpersonu nevēlēšanās un nekompetence šo jautājumu sabiedriskajā apspriešanā un izpētē. Kā piemērs tika minēts Ekonomikas ministrs, kurš apgalvo, ka Latvijā no biomasas nav iespējams iegūt valsts vajadzībām nepieciešamos energoresursus. Taču speciālistu aprēķini skaidri pierāda, ka šādu resursu iegūšana ir iespējama jau šobrīd un pat vairāk, nekā Latvijai tas ir nepieciešams.

Foruma dalībnieki atzina, ka liels potenciāls ir arī enerģijas iegūšanai no ūdeņraža, taču šim enerģijas iegūšanas avotam vairāk jāpievēršas tālākā nākotnē, jo patreizējos apstākļos process ir tehnoloģiski sarežģīts un dārgs.

Foruma otrajā daļā diskusijas veidā savu viedokli par Latvijas energopolitiku pauda arī vairāku politisko partiju pārstāvji un foruma auditorija. Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) priekšsēdētājs, Rīgas vicemērs Jānis Dinevičs uzsvēra: „Lemjot par enerģijas ražošanu, vienlīdz ir jāņem vērā tehniskie, ekonomiskie un politiskie aspekti. Tikai tā ir iespējams rast Latvijas interesēm atbilstošus risinājumus.” J. Dinevičs pievērsa foruma dalībnieku uzmanību arī ekonomijas nozīmei, kā piemēru minot Rīgas pilsētu, kurā būtiski iespējams samazināt enerģijas patēriņu, siltinot dzīvojamā fonda mājas. Rīgas domē tiek izstrādāta plaša programma, lai šādu siltināšanu veiktu. Tāpat iegūt elektrību un siltumu būtu iespējams, dedzinot atkritumus. Pilsoniskās savienības (PS) pārstāvis Kārlis Šadurskis uzsvēra PS negatīvo nostāju pret jaunas gāzes stacijas celšanu Latvijā. K. Šadurskis uzskata, ka Krievijas gāzes vietā Latvijai kā prioritāte ir jānostāda „zaļā enerģija” un valsts mērogā jāsniedz lielāks atbalsts tās ieviešanai.

Forumu ar runu noslēdza Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis, kurš uzsvēra, ka šobrīd netiek veikta sabiedrības izglītošana enerģijas jautājumos, kas rada situāciju, kurā cilvēki neapzinās enerģijas taupīšanas nozīmi.

Latvija kā alternatīvās enerģijas «lielvalsts»
Atis Lejiņš, Brīvības un solidaritātes fonda priekšsēdis

Latvijā ir divi spēcīgi lobiji, kas ietekmē mūsu enerģijas politiku. Tie ir visiem labi zināmie Latvenergo un Latvijas gāze. Citur arī ir līdzīgi lobiji, taču citās valstīs ir arī tādi spēcīgi lobiji, kas līdzsvaro enerģijas gigantu ietekmi uz politisko lēmumu pieņemšanu.

Taču, kamēr neiesaistīsim politiskus spēkus, kurus atbalsta plašāki sabiedrības slāņi, nekādi alternatīvi lobiji esošiem neradīsies.

Pašreizējie lobiji radušies pagājušā gadsimtā – jaunajā gadsimtā, kad virsroku pārņem jaunas tehnoloģijas un zinātnes sasniegumi, jārada jauni lobiji, kas atbilstu mūsdienu īstenībai.

Kā nule EK vides komisārs Stavross Dimass teica Briselē, mūsu planētas 6,8 miljardu iedzīvotāju prasības jau pārspēj zemes bioloģiskās spējas tās apmierināt pat par 25%. Tas ir fakts. Turklāt nebūs ilgi jāgaida, kad pasaules iedzīvotāju skaits sasniegs astoņus miljardus. Ko tad darīsim?

Zināms, ka Krievijas gāzes lauki izsīkst, tāpat arī britiem, dāņiem un nīderlandiešiem Ziemeļu jūrā. Krievijai vajadzīgas milzu investīcijas, lai varētu attīstīt jaunus laukus rietumu un austrumu Sibīrijā. Ja tas notiks, kas maksās? Protams, mēs, kas Krievijas gāzi pirks. Bet pati Krievija plāno samazināt savu gāzes atkarību (gāze kā enerģijas avots ir 57% no kopējā Krievijas enerģijas groza) ar vērienīgu atomspēkstaciju būvniecību. Plānotas 44 jaunas šādas stacijas!

Bet mēs plānojam vēl vairāk vairot mūsu atkarību Krievijas gāzei! Turklāt grasāmies TEC-2 pārdot Gazpromam un, kā rādās, arī Dobeli. Taču vai ir viens bijušais ministrs Latvijas valdībā, kas neatzīs, ka tā bija liela kļūda – pārdot atlikušās valsts vienas trešdaļas LG akciju 90.gadu beigās? Vai tas kalpoja Latvijas nacionālajām interesēm un labklājības vairošanai? Varētu jautāt, kāpēc tad Krievija kā valsts patur vairākumu akciju Gazpromā?

Kā tas nākas, ka Vācijā, kurā ir lieli gāzes un ogļu lobiji, tomēr ir valsts politika, kas panāks, ka 2050.gadā 70% visas Vācijas elektrības saražos lauksaimnieku kūtis?

Berlīne nemaz negaida, ka ES komisija pateiks priekšā, kas jādara, lai novērstu nākotnes draudus. Acīmredzot tāpēc, ka Vācijā ir stiprs alternatīvo enerģiju lobijs, kas bauda visai lielu sabiedrības uzticību.

Būtu mums tikpat liels sabiedrības atbalsts, jaunie zilie autobusi Rīgā nebrauktu ar visdārgāko degvielu pasaulē – dīzeli -, bet ar etanolu. Stokholmā tā dara jau sen. Par to brīnījās LTF vadība, kad tā ieradās savā pirmajā ārzemju vizītē 1989.gada sākumā. Bet mēs eksperimentējam un eksperimentējam ar vienu autobusu, kas braukā riņķī Rīgai, un nevaram izgudrot, vai braukt bez fosilās degvielas ir iespējams.

Kā tika konstatēts nesen notikušajā konferencē Rīgā Biogāzes ražošana Latvijā, iespējas un perspektīvas, Zviedrijā ar biogāzi, kas ir lētāka nekā fosilā degviela, brauc simtiem autobusu, tā ietaupot gan pašvaldību naudu gan arī nepiesārņojot vidi. Turklāt biogāze neizraisa vēzi, un tā pielietošana radītu jaunas darbavietas tepat Latvijā.

Latvijai jau tagad ir labs handikaps. Mums ir daudz zaļās enerģijas. Aptuveni 35% visas saražotā enerģijas nāk no mūsu spēkstacijām. Bet, izmantojot mūsu mežu un tukšo lauku potenciālu ar valsts atbalstu, kāpēc nevaram paaugstināt šo procentu nevis līdz 42%, kā to iesaka Brisele, bet gan līdz 52%, un vēl vairāk?

Kāpēc Dānija spēj uzstādīt mērķi, ka 2075.gadā fosilo degvielu vairs neimportēs? Līdzīgi rīkojas Zviedrija. Bet ASV gatavo likumu paketi, kas būs visvērienīgākā ienākuma pārdale tās vēsturē – runa ir par triljoniem dolāru! Proti, panākt radikālas izmaiņas līdzšinējā enerģijas politikā, kas padarītu ASV par neatkarīgu valsti enerģijas nodrošināšanā. Ja ne šogad, tad tuvākajos gados šāds likums tiks pieņemts.

Nule notikušajā Latvija kā alternatīvās enerģijas lielvalsts konferencē, kuru rīkoja BSF, atklājās, ka Latvija ir ļoti bagāta valsts, mums mežos un laukos ir pietiekami liels enerģijas potenciāls, kas var padarīt mūs par alternatīvās enerģijas lielvalsti. Jautājums ir tikai viens – vai mums ir nepieciešamā politiskā griba to panākt? Un vai spējam pretoties pašreizējo lobiju ietekmei, kuri demonstrē citus datus.

Jautājums – kas par to maksās – nav vietā. Vai nu mēs maksāsim citiem, vai mums pašiem – tas ir tas jautājums. Turklāt nauda ir. Mēs taču esam gatavi ieguldīt vienu miljardu latu Ignalinas spēkstacijā!