2011. gada 6. jūlijā Rīgā, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) mājā notika Eiropas progresīvās izpētes fonda (FEPS) un Brīvības un solidaritātes fonda (BSF) rīkots forums „Latvijas demogrāfiskā katastrofa: izaicinājumi un risinājumi”. Forumā bija pulcējušies ap 70 dalībnieku no dažādām nevalstiskajām organizācijām, augstskolām un valsts iestādēm, bet interneta tiešraidē portālā delfi.lv foruma gaitai sekoja vēl vairāki simti skatītāju.

Forums iesākās ar organizatoru uzrunām. BSF priekšsēdētāja vietnieks Ervins Labanovskis savu uzrunu sāka ar Nacionālā teātra izrādes „Čīkstošais klusums” fragmentu, kas uzskatāmi parādīja demogrāfiskās problēmas Latvijā un cilvēka attieksmi pret tām. E. Labanovskis uzsvēra, ka līdz ar demogrāfiskajām problēmām cilvēki nejūtas droši, jo domā: „ja iznīkst mana nācija, iznīkstu arī es”. Viņš aicināja diskutēt „ārpus rāmjiem”, pārvarēt imigrācijas tabu un runāt par valsts pārvaldes politiku demogrāfijas uzlabošanā, jo mums apkārt ir daudz mazākas valstis par Latviju, kurās ir labklājība un kuras spējušas uzveikt demogrāfiskos izaicinājumus.

Pirmajai uzrunai pievienojās arī FEPS ekonomikas padomnieks Matjē Molls (Matthieu Meaulle), kurš sacīja, ka tic demogrāfiskās attīstības nākotnei Latvijā. Lai gan tas, kas notiek Latvijā, ir zināmā mērā katastrofāli, ir vērtīgi palūkoties uz šo situāciju un saprast, kas īsti notiek. Latvija nav vienīgā valsts ar šādām problēmām, demogrāfijas jautājumi uztrauc gandrīz visas Eiropas Savienības (ES) valstis. Viņš atzina, ka, esot Latvijā trīs reizes, viņš labi iepazinis mūsu valsts situāciju un demogrāfiskajai problēmai Latvijā saknes meklējamas arī ļoti lielajā nevienlīdzībā un valsts kopējā ārvalstu parādā. 24 no 27 ES dalībvalstīm pēdējos gados demogrāfisko situāciju ir uzlabojušas. Lai tas izdotos arī Latvijā, nepieciešama pilnīgi citāda pieeja ekonomikai. To nevar virzīt tikai uz finansēm, vajadzīgs labāks makroekonomikas plāns, lai palīdzētu dažādām sociālajām grupām, kā arī nepieciešama imigrācija. Savas uzrunas noslēgumā viņš aicināja dalībniekus uz auglīgu diskusiju, cenšoties neieslīgt pesimismā, bet gan tieši otrādi – atrast reālus, pozitīvus risinājumus.

Ekspertu ziņojumu daļu atklāja demogrāfs Ilmārs Mežs, kurš jau sākumā uzsvēra, ka tuvākajos trīs vai piecos gados masveida imigrācija Latvijai nedraud, bet šajos gados izšķirsies tas, vai mēs to padarīsim par neizbēgamu pēc desmit vai divdesmit gadiem. Mežs uzskatāmi parādīja dzimstības līkni Latvijā un Eiropā, kur Latvija atrodas pēdējā vietā. Jo bagātāka valsts, jo vairāk tā var atļauties ieguldīt jauno ģimeņu un bērnu atbalstam, piemēram, Francija, Skandināvijas valstis u.c. Tā ir tā saucamā „apzinīgā Eiropa”, kam var pretstatīt „neapzinīgo Eiropu”, kas, dzenoties pēc citiem makroekonomiskiem rādītājiem, nepievērš pietiekamu uzmanību ģimeņu attīstības faktoram. Faktiski tās „iecementē” to, ka pēc desmit vai divdesmit gadiem šajās valstīs bez imigrācijas iztikt nevarēs. Demogrāfs piedāvāja aplūkot arī paša sastādītu iedzīvotāju skaita prognozi līdz 2150. gadam. Prognoze ir ļoti aptuvena un pozitīva, jo pamatota tikai uz pēdējo gadu dzimstības rādītājiem, neņemot vērā emigrāciju un citus faktorus. I. Mežs akcentēja, ka pats iedzīvotāju skaits ir tikai mītisks cipars, bet nozīme ir attīstības tendencei, kas Latvijas gadījumā ir negatīva. Latvijā šobrīd radīta situācija, ka izšķirties pat par pirmo, nerunājot par nākamajiem bērniem, ir liela finansiāla atbildība. Laikā, kad mums ir visvairāk sieviešu reproduktīvā vecumā, kas varētu radīt bērnus, tā nenotiek. Iespējams, ka lielais iedzīvotāju skaita kritums pēc dažiem gadiem veicinās imigrāciju. Un tie nebūs ES ierēdņi vai speciālisti, kas šādu politiku uzspiedīs, bet gan Latvijas darba devēji, kas vairs nevarēs iztikt bez iedzīvotāju pieplūduma. Pensionāru skaits turpina pieaugt, bet darbspējīgo skaits samazinās. Arī kaimiņvalstī Igaunijā bija līdzīga situācija, bet Igaunija izveidoja mērķtiecīgu, sociālo politiku, kā rezultātā dzimušo šobrīd ir pat nedaudz vairāk nekā mirušo. Un šāds rezultāts viņiem maksāja pusi mūsu Dienvidu tilta. Mūsu politiskā situācija politiķiem liedz plānot tālāk par nākamajām vēlēšanām. Un tā kā vēlētāju – pensionāru ir vairāk, vairāk uzmanības no politiķu puses tiek pievērts tieši viņiem. Noslēgumā demogrāfs piebilda, ka cerību par aizbraukušo Latvijas iedzīvotāju atgriešanos var atmest, kad viņi pavadījuši citā zemē trīs līdz piecus gadus. Šo situāciju var atrisināt tikai brīnums. Mērus mēs pārdzīvojām ar vienu apstākli – augstu dzimstību, bet tagad mums nav pat tās.

Par valsts paradigmas maiņu demogrāfisko problēmu risināšanas kontekstā izteicās RSU lektors Veiko Spolītis, kurš sacīja, ka juridiski maiņa iestājās jau 2004. gadā, kad iestājāmies ES, 2010. gadā visā Eiropā saskārās ar pensiju problēmu. Pasaulē demogrāfijas jautājumi nav skatīti jau vairāk nekā piecdesmit gadu, jo kopumā pasaulē ir pārapdzīvotība. Latvijā šāda lieta izklausās dīvaini, tāpēc jau dažus gadus atpakaļ V. Spolītis publikācijās izteicis divus variantus: vai nu sievietes Latvijā uzņemsies inkubatora lomu vai arī valsts atvērsies imigrācijai, bet veicot to kontrolēti, ņemot piemēru no Skandināvijas valstīm. Lai gan esam ES, mums ir saistības ar ANO, Pasaules tirdzniecības organizāciju, Pasaules veselības organizāciju, daudziem vēl ir tendence domāt, ka esam vieni paši. Vienlaikus piedzīvotais Padomju laikā atstājis negatīvu skatu uz imigrācijas procesu kā tādu. Šobrīd notiek diskusija par to, vai nāciju loma palielinās vai samazinās. Ir dažādi uzskati, bet patiesība atrodas kaut kur pa vidu. Vismaz īstermiņa imigrācijas problēmas izraisa izaicinājumi: dabas aizsardzība, pasaules ekosistēmas entropija, starptautiskās sistēmas transformācija. Šobrīd vismaz piecpadsmit miljoni pasaules iedzīvotāju atrodas oficiālā bēgļu statusā. Tas ir viens no izaicinājumiem ne tikai dienvidu valstīm, bet arī ziemeļu valstīm, jo bēgļi meklē stabilitāti dzīvošanai un lielākus ienākumus. Bagātajos ziemeļos pateicoties tehnoloģijām, izglītībai, labklājības valsts principiem, transformējas pašas sabiedrības. Nevaram uz nāciju valsti skatīties kā suverēnu sistēmu. Nāciju valsts transformējusies kopš otrā pasaules kara beigām un tā akceptē ne tikai cilvēktiesības, bet arī minoritāšu tiesības. V. Spolītis uzsvēra, ka demogrāfijas un migrācijas jautājumi nevar tikt skatīti šķirti. Ja mēs skatāmies uz to kā ES dalībvalsts, tad mums jāpieņem Eiropas migrācijas politika kā galvenais regulējošais dokuments. Jautājums paliek par imigrantu integrāciju – kā imigrantus padarīt par Latvijai lojāliem pilsoņiem, kā nodrošināt latviešu valodas apmācību. Kopš iestāšanās ES mēs nevaram skatīties šauri uz koncentrētu etnisko identitāti. V. Spolīša izpratne par latvisko identitāti – latvieši paliks tik ilgi, cik gribēs būt. Ja negribēs, iznīks. Mums ir iespēja izmantot mehānismus, kas doti kā ES dalībvalstij, demogrāfisko problēmu risināšanai.

Ziņojumu daļu turpināja sociālantropologa Klāva Sedlenieka viedoklis par Latvijas kultūru un dzimstību no sociālantropoloģiskā viedokļa. Iesākumā viņš apstiprināja, ka šī brīža demogrāfiskā situācija ir fenomens, kas raksturīgs daudzām valstīm pasaulē, tāpēc ar Latvijas kultūras specifiku tas saistīts nedaudz. Aptaujās Latvijas cilvēki kā galveno vērtību atzīst bērnus un ģimeni, bet vēlme vairoties nav iedzimta. Cilvēkiem, kas apzinās seksuālās dzīves iespējamās sekas, bērnu radīšanai nepieciešama motivācija. Lai gan bērnus var uzskatīt par investīciju, tā ir ļoti dārga investīcija, jo nepieciešams gan materiālais nodrošinājums, gan rūpes un uzmanība. K. Sedlenieks norādīja uz saistību: jo bērns izmaksā dārgā, jo mazāka vēlme tos radīt. Līdz ar to bērnu ir mazāk. Un, tā kā mazāk bērniem jāpievērš lielāka uzmanība, audzināšana atkal kļūst dārgāka. Protams, ka bērnu radīšana ir arī ieguvums – gan kā statusa apliecinājums, kas latviešiem ir svarīgi, gan emocionāls ieguvums. Lai gan bērni rada izdevumus un nav ekonomiski racionāla investīcija individuālā līmenī, vismaz viens bērns tiek uzskatīts par ļoti svarīgu pieauguša cilvēka iezīmi. Bērnu laišana pasaulē ietekmē ilgtermiņa perspektīvas: partnera potenciālā uzticamība, šķiršanās varbūtība, alimentu piedzīšana, šķiršanās vieglums. Kā pierāda ārvalstu pētījums, vietās, kur alimenti ir augstāki, dzimstība ir samazinājusies. K. Sedlenieks arī uzsvēra, ka liela loma lēmumā neradīt bērnus Latvijā ir vīriešiem. Vīrieši tiek atspiesti no iesaistes bērna dzīvē institucionālu un diskursīvu iemeslu dēļ, tāpēc, runājot par dzimstības jautājumiem, ir pilnīgi aplami runāt tikai par sievietēm. Nedrošības sajūta par sevi un bērniem ir ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem. Noslēgumā sociālantropologs piedāvāja risinājumus, uzsverot, ka šķiršanās un „brīvās ģimenes” ir realitāte, kas jāpieņem, jo tā nemazināsies. Vienlaikus par realitāti kļuvušas arī kompleksas attiecības starp bērniem un bioloģiskajiem un reālajiem vecākiem. Svarīgs ir arī izglītības faktors – jo augstāka izglītība, jo mazāk cilvēkiem bērnu. Tā tas turpināsies un sievietes arī turpmāk būs darba tirgus dalībnieces, nevis mājsaimnieces. Tāpēc politika jāpielāgo visām šīm situācijām: 100% jānodrošina bērnu dārzi, jāizsniedz paternitātes pabalsti, jāveido īpašas programmas vīriešiem, lai jau skolās bērniem mācītu tēva lomu, jāveicina aizsardzību pret mātēm, kas agresīvi liedz vīrietim tuvoties bērniem, kā arī jārod atbalstu ģimenēm, kas par spīti iepriekšējām attiecībām un bērniem no citiem cilvēkiem veido jaunas ģimenes un rada bērnus.

Nākamo ziņojumu sniedza Veselības ministrijas sabiedrības veselības departamenta direktore Inga Šmate kopā ar kolēģi no Labklājības ministrijas, bērnu un ģimenes politikas departamenta direktori Līviju Liepiņu. Inga Šmate pauda uzskatu, ka latviešiem ir svarīgas vērtības, bet viņi pie tām nepiestrādā. Latvijas iedzīvotājiem jābūt veseliem un jārada veselus bērnus, lai būtu veseli vēlētāji, kas ievēl valsts pārstāvjus. Latvijas sabiedrība jūtas slima, grib, lai vērtības iedod valsts, nevis vēlas paši pie tām piestrādāt. Kvantitāte ir būtiska, bet arī kvalitātei ir nozīme – bērniem jābūt veseliem. Katra slima grūtniece un slims bērniņš ir slogs valsts budžetam. Viņa arī atzīmēja, ka vīrieši mazāk rūpējas par savu veselību un vairāk padodas kaitīgiem ieradumiem, tāpēc paredzamais dzīves ilgums ir mazāks. Latvijas situācijai raksturīga augsta perinatālā mirstība, ko ietekmē abu vecāku alkohola lietošana un smēķēšana. Iespējams, risinājums būtu novirzīt naudu psihoterapeitiskām konsultācijām pirms abortu veikšanas, lai vairāk jauno māmiņu tomēr izšķirtos par labu savam mazulim. Visai augsts rādītājs ir arī bērnu mirstībai no 1-14 gadu vecumam. Diemžēl mirstība ir tikai aisberga redzamā daļa. Ja viens nomirst no traumas, tad ir vēl vairāki, kuri izveseļojušies no tās vai palikuši par invalīdiem. Lai šīs problēmas risinātu, izstrādātas sabiedrības veselības pamatnostādnes. Veselības ministrija redz savu lomu veselo bērnu mirstības samazināšanā un slimo bērnu atveseļošanā, kā arī pieaugušo veselības veicināšanā.

Savukārt Labklājības ministrijas pārstāve Līvija Liepiņa savu ziņojumu uzsāka ar pārdomām: kāds ir mūsu valsts mērķis, ko vēlamies sasniegt? Vai tikai sekojam ES un NATO? Vai arī mēs kā sabiedrība apzināmies, kur mēs ejam, kāpēc šeit dzīvojam un kāpēc nedomājam par savu drošību? Mēs varētu izvirzīt mērķi – apdzīsim Igauniju! L. Liepiņa aicināja sabiedrību būt godīgiem pret sevi un apkārtējiem – ja ģimene un laulība ir vērtība, tai nepieciešams sekot. Atbilde uz sabiedrības un politiķu vajadzībām ir ģimenes valsts politikas pamatnostādnes, kas šā gada februārī pieņemtas Ministru kabinetā. Atbildes no politiķiem dokumenta izstrādē gan netika saņemtas, bet dokumenta virsmērķis ir stiprināt ģimeņu nodibināšanu, stabilitāti, labklājību un sekmēt dzimstību, kā arī stiprināt laulības institūciju un tās vērtību sabiedrībā. Problēmu L. Liepiņa saskata arī apstāklī, ka visi pasākumi līdz 2014. gadam jāīsteno esošā budžeta ietvaros, tātad nevar tikt rīkoti jauni, finanšietilpīgi pasākumi. Viņa informēja, ka šobrīd noris arī darbs pie Rīcības plāna. Tas joprojām ir apspriešanā, un ministrija gaida jaunas idejas, lai gūtu atbildes uz pamatjautājumiem. Ministrijas pārstāve cer, ka arī politiķi priekšvēlēšanu laikā kļūs aktīvāki un domās par tālejošāku valsts politiku. Ja politika ir nestabila, bez konkrēta uzstādījuma un mērķa, tā nerada paļāvību sabiedrībai domāt par bērniem vai ģimenēm šeit.

Foruma pirmo daļu ar savu ziņojumu noslēdza „Providus” Eiropas politikas pētniece Dace Akule, piedāvājot savu redzējumu par imigrāciju kā vienu no risinājumiem Latvijas iedzīvotāju skaita palielināšanai. Jau runas sākumā viņa uzsvēra, ka vēlas runāt no izaicinājuma perspektīvas – nevis, vai Latvijai vajag vai nevajag imigrantus, bet gan kāpēc Latvijas sabiedrībai grūti domāt par šo iespēju kā risinājumu. Imigrācijas iemesli visbiežāk ir ģimenes apvienošanās, nodarbinātība, studijas ārvalstīs. Pārsvarā imigranti pie mums ierodas no bijušajām PSRS valstīm, jo viņus piesaista ģeogrāfiskais un kultūras tuvums, iespēja runāt krieviski, kā arī „trekno gadu” laikā salīdzinoši lielās algas. Imigranti visbiežāk tiek nodarbināti būvniecības, rūpniecības, transporta un loģistikas, izmitināšanas, ēdināšanas un tirdzniecības jomā. Ekonomiskā krīze radījusi sekas, ka pieprasījums nodarbināt imigrantus sarūk, bet ne visās profesijās, taču Latvijā ieceļotājiem ir visnelabvēlīgākā vide, jo trūkst saskaņotas integrācijas politikas. Sarežģīts ir arī valodas jautājums: ja cilvēks dzīvo Latvijā piecus gadus, viņš, nokārtojot valodas eksāmenu, var iegūt pastāvīgo uzturēšanās atļauju. Bet kā valsts nodrošina iespēju imigrantiem latviešu valodu apgūt? Daudzi imigranti saziņai izmanto tikai krievu valodu, bet latviešu valodu pārvalda katrs septītais. D. Akule pastāstīja, ka pēdējais DNB Nord barometra pētījums uzrāda interesantus datus. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka iebraucēji ir drauds vietējo iedzīvotāju darbavietām. Bet daļa uzskata, ka imigrantiem nebūs intereses ieceļot Latvijā. Kopumā sabiedrības attieksme pret imigrantiem nav pozitīva. Mēs saprotam emigrantus, bet imigrantus – nē. 70% Latvijas iedzīvotāju neatbalsta budžeta tēriņus imigrantu integrācijai. Šobrīd atbildīgā ministrija ir Kultūras ministrija, bet institucionālā atbildība līdz šim mētājusies pa dažādām iestādēm, līdz ar to nav izveidojusies ilgtspējīga, mērķtiecīga imigrācijas politika. Pētniece akcentē, ka mums ir izvēle – pustukša Latvija ar dažiem centriem, ja nesāksim domāt par imigrācijas politiku laicīgi. Jāatceras, ka uz imigrantiem mums jākonkurē ar citām ES un pasaules valstīm.

Foruma turpinājumā uz diskusiju bija aicināti politisko partiju pārstāvji, kā arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) un Latvijas darba devēju konfederācijas (LDDK) pārstāvji. Diskusijas vadītājs, BSF valdes loceklis Ansis Dobelis, atklājot diskusiju, aicināja atcerēties esošās demogrāfiskās situācijas saknes un pārdomāt, kāpēc runājam par šo problēmu tik vēlu. Vienlaikus politiķi tika aicināti piedāvāt savu redzējumu un risinājumus, lai atbrīvotos no šīs problēmas.

Politisko partiju apvienību „Vienotība” pārstāvis, Saeimas deputāts Atis Lejiņš atzīmēja, ka šī problēma pastāv visā Eiropā un arī mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā. Viņš uzskata, ka Latvija var sekot Igaunijas piemēram un atrisināt daudzas lietas pašu spēkiem. Viens no risinājumiem ir ieviest dubultpilsonību, lai aizbraukušie var saglabāt saikni ar Latviju un atgriezties. uzmanību jāpievērš arī valsts ģimenes politikai – nodokļu atvieglojumiem, bērnudārzu nodrošināšanai un citiem aspektiem, tai skaitā jāizmanto ES līdzekļus.

Partiju apvienības „Par Labu Latviju” pārstāvis, Saeimas deputāts Edgars Zalāns apstiprināja, ka demogrāfija šobrīd ir Eiropas problēma, bet mēs, salīdzinot ar citām valstīm, atrodamies vienā no vissliktākajām pozīcijām. Statistika rāda, ka pēc iestāšanās ES situācija nedaudz uzlabojās, bet līdz ar ekonomiskās krīzes sākšanos, atsākās arī dzimstības kritums. Mēs esam pārdzīvojuši divus emigrācijas viļņus – pirmajā reizē iedzīvotāji dzinās pēc labklājības, tagad dzenas pēc iespējas izdzīvot. Viņš uzsvēra, ka brīdis, kad cilvēki saredz gaišāku nākotni, korelējas arī ar dzimstības pieaugumu.

Saeimas deputāte Dace Reinika, pārstāvot Zaļo un Zemnieku savienību, atklāja, ka demogrāfiskā problēma sākās brīdī, kad ģimenes zaudēja stabilitāti bērnu izaudzināšanai, Viņasprāt, visi finanšu samazinājumi, kas iestājās vienlaikus ar ekonomisko krīzi, visvairāk ietekmēja bērnu dzimstību.

Savukārt politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs” pārstāvis, Saeimas deputāts Igors Pimenovs atklāti atzina, ka divdesmit gadu laikā pieaugusī demogrāfiskā problēma ir valsts politikas rezultāts, jo samazinājusies valsts dalība sociālo jautājumu risināšanā. Sākoties pasaules krīzei, situācija, protams, tikai saasinājās, ar darbavietu trūkumu izspiežot jaunus un spēcīgus Latvijas iedzīvotājus no savas valsts. Bezdarbs ir galvenais iemesls, kas mazina motivāciju radīt bērnus. Politiķis sacīja, ka vienīgais līdzeklis, kā problēmu atrisināt, saskatāms formulā: būs darbs, būs bērni.

LDDK diskusijā pārstāvēja Pēteris Leiškalns un sacīja, ka, skatoties uz demogrāfiju plašākā kontekstā, darba devēji jūtot, ka ir problēma ar jauno cilvēku piemērotību darba tirgum, jo viņi neatbilst savai kvalifikācijai. Viņš atzina, ka tuvākajā laikā nepieciešams veicināt uz darbaspēka iebraukšanu vērstu imigrācijas politiku, jo valsts politika attiecībā uz ģimenēm ar bērniem bijusi izteikti nelabvēlīga.

Turpinot diskusiju, LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers sacīja, ka jāatsakās no romantisma un patriotisma, ar ko nereti skatāmies uz demogrāfijas jautājumiem Latvijā. Ar runām vien mēs šīs problēmas neatrisināsim, jo cilvēki interesējas par materiāliem un finansiāliem aspektiem, nevis tikai par partiju priekšvēlēšanu saukļiem. Valsts politikai jābūt vērstai uz to, ka Latvijas iedzīvotāji ir ieinteresēti radīt bērnus un veicināt cilvēku skaita pieaugumu. Viņš piekrita arī par bezdarba problēmu. Valsts deklarēja prioritātes, bet darīja visu, lai problēma saasinātos un netiktu risināta, tāpēc tagad mums jācīnās par to, lai katram cilvēkam, kas te vēl dzīvo un kas vēlas atgriezties, būtu pieejams cilvēka cienīgs darbs un apstākļi dzīvei. P. Krīgers arī strikti norādīja, ka finanses valsts politikai ģimeņu jautājumos jāatvēl, neraugoties uz esošo budžetu un plānotajiem samazinājumiem. Nauda šiem jautājumiem jāatrod, jo tas ir mūsu izdzīvošanas jautājums.

Diskusijas dalībnieki debatēja arī par imigrācijas jautājumiem, valsts politikas izveidi, vecāku tiesībām balsot vēlēšanās savu nepilngadīgo bērnu vietā un citiem ar demogrāfiju saistītiem jautājumiem. Savus jautājumus un viedokļus varēja izteikt arī skatītāji no zāles. Diskutētāji vienojās, ka demogrāfijas problēma jārisina kompleksi, strādājot gan pie dzimstības palielināšanas un mirstības samazināšanas, gan emigrācijas apturēšanas un kontrolētas imigrācijas ieviešanas. Lai gan deputātu domas par šo komponentu prioritāti dalījās, tās jāīsteno vienlaicīgi. Diemžēl šobrīd skaidras vīzijas par to, kā to darīt, trūkst.

Forumu organizēja Brīvības un solidaritātes fonds, sadarbojoties ar Eiropas Progresīvās izpētes fondu.

Visi pieejamie foruma dalībnieku uzrunu ieraksti tuvākajā laikā būs pieejami Brīvības un solidaritātes fonda interneta mājas lapā www.bsf-latvija.lv.