2012. gada 24. februārī Rīgā, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) mājā notika Eiropas progresīvās izpētes fonda (FEPS) un Brīvības un solidaritātes fonda (BSF) rīkots forums „Latvija pēc referenduma: starpetniskās sadarbības stratēģijas”. Forumu apmeklēja dažādu nevalstisko organizāciju, valsts pārvaldes iestāžu un augstskolu pārstāvji. Vairāki simti cilvēku sekoja foruma gaitai tiešraidē Latvijas ziņu portālā tvnet.lv un sabiedriskās politikas portālā politika.lv.

Forumu atklāja BSF priekšsēdētāja vietnieks Ervins Labanovskis. Viņš uzsvēra, ka referendums par grozījumiem Satversmē, lai krievu valodai piešķirtu otras valsts valodas statusu, politiskās dzīves priekšplānā izvirzīja daudzas Latvijā pastāvošas problēmas. Kļuva acīmredzams, ka ievērojama Latvijas sabiedrības daļa jūtas neapmierināta ar esošo situāciju valstī. Šī neapmierinātība nevar būt izskaidrojama tikai un vienīgi ar kādu kūdītāju darbību vai Krievijas ģeopolitiskajām stratēģijām. Daži labējie politiķi Latvijā uzskata, ka, ja minoritātes šeit nejūtas labi, tām vienkārši jāpamet valsts. Bet ir skaidrs, ka nav prātīgi gaidīt, ka minoritāšu pārstāvji vienkārši aizbrauks uz pastāvīgu dzīvi citās zemēs. Latviešiem un krieviski runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem kopā jāatrod ceļi kā nodrošināt dažādu kultūru un etnisko izcelsmju cilvēku normālu līdzāspastāvēšanu. Ir svarīgi, lai krieviski runājošie cilvēki sāktu uztvert Latviju kā savu valsti, par kuru viņi jūtas līdzatbildīgi, nevis tikai kā savu formālu dzimšanas vietu. Savas uzrunas nobeigumā E. Labanovskis aicināja foruma dalībniekus būt tolerantiem un neuzbrukt viens otram. Viņš uzsvēra, ka diskusijas mērķis ir nevis rast vainīgos, bet gan risinājumus, piedāvājot ceļus konflikta noregulēšanai un starpetniskās sadarbības veicināšanai.

Ekspertu ziņojumu daļu atklāja referāts „Veidojot starpetniskās sadarbības platformas Latvijā: šķēršļi un izaicinājumi”, kuru prezentēja Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieks Andrejs Berdņikovs. Viņš sāka savu runu ar kritiku, vērstu pret Latvijas valdības pārstāvjiem, kuri pēc referenduma rezultātu paziņošanas atradās nepamatotas eiforijas stāvoklī. Pēc pētnieka domām, no sabiedrības drošības un nākotnes viedokļa referenduma rezultāti ir bīstami, jo parāda krieviski runājošās kopienas lielu neapmierinātību ar valstī īstenoto etnopolitiku. Referendums pierādīja, ka Latvijā pastāv divas spēcīgas savstarpēji konfliktējošas nometnes, proti, etniskie latvieši un krieviski runājošie iedzīvotāji. Ar referendumu saistītie procesi arī vēl vairāk veicināja Latvijas sabiedrības sašķelšanos divās daļās un katra no tām šobrīd darbojas atbilstoši principam „kurš nav ar mums, tas ir pret mums.” Lai pārvarētu šo konfliktu, ir nepieciešams steidzams un patiess starpetnisks dialogs. Diemžēl šādam dialogam ir ļoti būtiski psiholoģiski šķēršļi. Uzticības trūkums pastāv ne tikai starp Latvijas varas pārstāvjiem un krieviski runājošo kopienu, bet arī starp dažādu tautību pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem.

Kā nākošais runātājs, ar ziņojumu „Krieviski runājošās kopienas politiskās un kultūras prasības Latvijā: meklējot veidus, kā padarīt tās dzirdamas” uzstājās biedrības „Dzimtā valoda” atbalstītājs un jurists Illarions Girss. Tieši biedrībai „Dzimtā valoda” bija noteicošā loma referenduma par otras valsts valodas piešķiršanu krievu valodai organizēšanā. I. Girss uzsvēra, ka izlīgums ir iespējams tikai abu pušu piekāpšanās gadījumā. Šobrīd jākoncentrējas nevis uz pagātnes psiholoģiskajām traumām un aizvainojumiem, bet gan uz nākotni. Latviešiem un krieviski runājošajiem var būt atšķirīgi priekšstati par vēstures procesiem, bet viņiem jāpanāk kompromiss par tālākas sadzīvošanas veidu un formu mūsdienu demokrātiskajā Latvijā, kur tiktu respektētas abu sabiedrības daļu intereses un prasības. I. Girss vēlreiz iepazīstināja klātesošos ar krieviski runājošās kopienas pašreizējām prasībām, starp kurām ir prasība par vienlīdzīgu dalību politiskajā un publiskajā valsts dzīvē un par oficiālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, tajā skaitā paredzot tiesības izmantot to komunikācijā ar valsts pārvaldes iestādēm un ierēdņiem. Savas runas nobeigumā I. Girss uzsvēra, ka Latvijas valsts var kļūt par vienādu vērtību gan latviešiem, gan krievvalodīgajiem, bet tas būs iespējams tikai tad, ja latvieši un krievi kļūs šajā zemē patiesi vienlīdzīgi tiesību un iespēju ziņā.

Pēc I. Girsa uzstāšanās ziņojumu „Etniski balstītās protestu kustības ārzemēs: kā mūsdienu sabiedrības reaģē uz tām?” prezentēja foruma viesis, Igaunijas Sociāldemokrātiskās partijas pārstāvis Jorgens Sīls (Jörgen Siil). Viņa uzstāšanās tika veltīta Igaunijas un Latvijas salīdzināšanai etnopolitiskajā kontekstā. J. Sīls uzskata, ka, lai gan abas valstis atradās līdzīgos apstākļos 20. gs. 90. gadu sākumā, tālākās attīstības procesi tajās bija diezgan atšķirīgi. Uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma gan Latvijā, gan Igaunijā bija ievērojams padomju laikos iebraukušo krievvalodīgo iedzīvotāju skaits. Cita līdzīga īpašība bija sociāldemokrātiskās un citu kreiso ideoloģiju vājās pozīcijas, jo šīs ideoloģijas daudziem radīja asociācijas ar diskreditēto padomju periodu. Laika gaitā Igaunija tomēr izrādījās spējīgāka un veiksmīgāka šo problēmu pārvarēšanā. Atšķirībā no Latvijas, Igaunijā politiskās partijas šobrīd nav sadalītas pēc etniska vai lingvistiska principa. Igaunijā darbojas Igaunijas Centra partija, kurai izdevies diezgan veiksmīgi piesaistīt abu etnisko un lingvistisko sabiedrības daļu balsis. Turklāt, nepilsoņiem Igaunijā ir tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās, bet šis fakts nepalīdzēja tā sauktajām „krieviski runājošajām” partijām nokļūt pie varas pašvaldībās. Igaunijai arī izdevies atrisināt kreiso ideoloģiju jautājumu, pilnīgi atbrīvojoties no negatīviem stereotipiem. Šobrīd Igaunijas parlamentā ir pārstāvētas divas labējās un divas kreisās partijas. Atšķirībā no Latvijas, kreisā ideoloģija Igaunijā neasociējas ar krieviski runājošo iedzīvotāju daļu.

Nākošo ziņojumu „Referendumu prakse un etniskās attiecības” prezentēja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas docents Ivars Ījabs. Savu uzstāšanos runātājs veltīja ne tikai ar pēdējo Latvijas referendumu saistītiem jautājumiem, bet arī mūsdienu demokrātijas problemātikai kopumā. I. Ījabs sāka savu runu ar to problēmu aplūkošanu, kuras, viņaprāt, atklāja referendums. Viena no šādām problēmām ir fakts, ka milzīga Latvijas pilsoņu daļa ir nobalsojusi pret nozīmīgu Latvijas nacionālās identitātes elementu, proti, latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Cita problēma ir Latvijas politiskā elite, kuras ievērojama daļa savu leģitimitāti joprojām būvē uz etnisko un lingvistisko dalījumu pamata. Pēc I. Ījaba domām, jāņem vērā arī Krievijas ģeopolitiskās stratēģijas, lai arī šis faktors bieži vien tiek pārspīlēts Latvijā. Savas runas otrajā daļā eksperts koncentrējās uz nākotni. Viņš uzskata, ka nav nopietna pamata gaidīt nedz vērienīgus krieviski runājošās kopienas protestus, nedz starpetniskās pilsoniskās iniciatīvas. Latvijas inteliģences loma etniskajā saspīlējumā ir diezgan pretrunīga. Tāpēc nedrīkst būt ilūziju par kādu ātru risinājumu iespējamību. Turklāt, pašreizējos apstākļos atgriešanās pie status quo ante jeb pirmsreferenduma situācijas, iespējams, būtu vislabākais risinājums. Bet kā šo status quo ante var sasniegt? I. Ījabs uzskata, ka ierobežojumi rīkot referendumus šajā ziņā būtu visnotaļ atbalstāmi. Plebiscitārās demokrātijas mehānismi Latvijā līdz šim darbojās drīzāk destruktīvi, tāpēc, pēc eksperta domām, ir nepieciešams radīt instrumentus, ar kuriem Latvijas demokrātija būtu spējīga sevi aizstāvēt pret nedemokrātiskām iniciatīvām.

Pirmās foruma daļas noslēgumā ar ziņojumu „Skatoties nākotnē: sadzīvošanas scenāriji” uzstājās Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pētniece Iveta Kažoka. Viņa sāka savu runu ar apgalvojumu, ka, atšķirībā no A. Berdņikova, viņa skatās uz Latvijas sabiedrības nākotni ar optimismu, bet, atšķirībā no I. Ījaba, neuzskata, ka labākais pašreizējo etnisko problēmu risināšanas ceļš ir atgriešanās pie pirmsreferenduma situācijas. I. Kažoka arī pieļāva domu, ka referendums pat var padarīt Latvijas sabiedrību stiprāku, pašpārliecinātāku un saliedētāku. Pēc viņas domām, divu konkurējošo un konfliktējošo nometņu tēls neatbilst Latvijas realitātēm. Šo tēlu radīja mediji, kuri referenduma laikā bija radikālāki, agresīvāki un provokatīvāki nekā pati sabiedrība. Sadzīves līmenī nebija neviena etniski motivēta konflikta. Tāpēc ir nopietni iemesli ticēt, ka, par spīti politiķu un mediju šķeļošajām stratēģijām, Latvijas sabiedrība būs spējīga saliedēties. Saliedēšanās potenciālu I. Kažoka saskata pirmām kārtām alternatīvajos komunikāciju kanālos, kuru loma kļūst arvien nozīmīgāka, pateicoties sociālo mediju un sociālās tīklošanās prakšu attīstībai kibertelpā.

Foruma otrajā daļā uz debatēm par referenduma sekām un iespējamām sabiedrības integrācijas stratēģijām pulcējās Saeimā pārstāvēto politisko partiju un nevalstisko organizāciju biedri. Vienotības pārstāvis Andrejs Judins uzsvēra nepieciešamību izglītot sabiedrību, skaidrojot cilvēkiem sapratnes un sadzīvošanas ābeci. Latviešiem jāsaprot, ka krievi nav viņu ienaidnieki, bet krieviem jāsaprot un jārespektē tās valsts pamati, kurā viņi dzīvo. Galvenā problēma sabiedrības integrācijas jomā Latvijā ir dažādu etnisko grupu pārstāvju nepietiekama spēja ieklausīties vienam otra argumentos. Šīm grupām regulāri jākomunicē savā starpā un jāpārtrauc savstarpējie uzbrukumi un apvainojumi, kategoriski atsakoties lietot tādus vārdus kā „okupanti” un „fašisti”. Zatlera reformu partijas pārstāvis Viktors Makarovs savu runu sāka ar aicinājumu politiķiem un plašsaziņas līdzekļiem nomierināties, izbeigt pašreizējā konflikta eskalāciju un izvairīties no sabiedrības dalīšanas patriotos un nodevējos. Svarīgi sākt mērķtiecīgi runāt par vienotu, nevis divu kopienu sabiedrību. Pēc V. Makarova domām, nozīmīgi simboliskie soļi krieviski runājošās kopienas atsvešināšanas pārvarēšanā būtu automātiska pilsonības piešķiršana nepilsoņu bērniem, kuri dzimuši pēc 1991. gada 21. augusta, kā arī pareizticīgo Ziemassvētku atzīšana par oficiāli svinamu dienu. Zaļo un Zemnieku savienības pārstāve Iveta Grigule apgalvoja, ka situācija Latvijā neesot unikāla, jo visas multikulturālās sabiedrības mūsdienu Eiropā saskaras ar līdzīgām problēmām. Tajā pašā laikā, atšķirībā no daudzām Eiropas zemēm, Latvijas sabiedrība nav sadalīta pēc kultūras, rases un reliģiskiem faktoriem. I. Grigule tic, ka sabiedrības integrācijas jomā esošās problēmas var risināt, stiprinot Latvijā kristīgās vērtības. Saskaņas centra biedrs Igors Pimenovs, kurš diskusijā gan paziņoja, ka prezentēs savu, nevis partijas viedokli, uzsvēra, ka pēdējā referendumā nav uzvarētāju. Nedrošības sajūta joprojām dominē latviešu vidū, bet liela krieviski runājošās kopienas daļa jūtas atsvešināta no valsts un nav apmierināta ar savas dzimtās valodas statusu Latvijā. Cita milzīga problēma ir niecīga krieviski runājošās minoritātes pārstāvniecība valsts institūcijās un varas struktūrās. Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”–„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” pārstāvis un Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis, līdzīgi kā V. Makarovs, savu runu sāka ar priekšlikumu nomierināties un neprovocēt konfliktus. I. Latkovskis pauda uztraukumu, ka Latvijā pēc etniska un lingvistiska principa ir sašķelti ne tikai plašsaziņas līdzekļi, bet arī skolas un citas sabiedrības struktūras. Viņaprāt, lai mazinātu šķēršļus sabiedrības saliedētībai, ir nepieciešams skaidrāk definēt Latvijas valsts pamatprincipus un tās nākotnes attīstības vīziju. Biedrības „Dzimtā valoda” atbalstītājs Illarions Girss, kurš arī bija vienīgais nevalstiskā sektora pārstāvis diskusijā, aicināja latviešus un tos pārstāvošos politiķus spert būtiskus pretimnākšanas soļus krieviski runājošajai kopienai. Viņaprāt, tāds pussolis kā pareizticīgo Ziemassvētku atzīšana par oficiāli svinamu dienu, neko īsti nemainīs starpetniskajās attiecībās un nepalīdzēs pārvarēt pašreizējo krīzi. Pēc I. Girsa domām labs risinājums būtu atrunu atsaukšana, kuras Saeima izdarīja, pieņemot Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību.

Galvenie foruma secinājumi:

Referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu vēl vairāk radikalizēja Latvijas sabiedrību, sašķeļot to divās naidīgajās nometnēs. No otras puses, par spīti visām pretrunīgām emocijām, referendumam bija pamudinošs efekts un tas izraisīja jaunas diskusijas par latviešu un krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju sadzīvošanas jautājumiem.
Milzīga problēma ir savstarpējā neuzticība dažādu Latvijā dzīvojošo etnisko un lingvistisko grupu starpā, kā arī starpetnisko kontaktu trūkums gandrīz visos Latvijas sabiedrības sektoros. Dominējoša sociālās mobilizācijas forma Latvijā ir balstīta uz etnisko, nevis sociāli ekonomisko identitāti. Visas galvenās organizatoriskās struktūras Latvijā ir monoetniskās un pilsoniskās sabiedrības līmenī, gandrīz nepastāv mijiedarbība un sadarbība starp latviešiem un krieviski runājošajiem aktīvistiem.
Pašreizējo situāciju starpetniskās sadarbības jomā Latvijā būtu korekti apzīmēt ar jēdzienu „bikulturālisms”, nevis „multikulturālisms”. Multikulturālisms nozīmē daudzveidību, bet Latvijas publiskajā telpā darbojas divas dominējošās un spēcīgas kopienas (latvieši un krieviski runājošā sabiedrības daļa), kuras konkurē un cīnās savā starpā par varu un resursiem.
Ja politiķi vēlas veicināt sabiedrības saliedētību, viņiem sabiedrības integrācijas politikā galvenais uzsvars būtu jāliek uz reālu atbalstu multietniskajām struktūrām, it īpaši nevalstiskajā sektorā, un dažādu tautību pārstāvjus apvienojošām pilsoniskajām iniciatīvām. Būtu kļūdaini turpināt censties saliedēt sabiedrību atbilstoši kādām valsts pārvaldes kabinetos izstrādātajām nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas koncepcijām. Starpetnisko sadarbību diez vai šobrīd var sekmēt ar valdības politikām un valsts programmām. Šķēršļus starpetniskajam dialogam var mazināt tikai un vienīgi pati pilsoniskā sabiedrība, jo valdošās aprindas nav nedz gatavas, nedz ieinteresētas to darīt.
Pašreizējos Latvijas apstākļos atliek tikai cerēt, ka Latvijas sabiedrībā beidzot radīsies pieprasījums pēc jauniem politiskajiem spēkiem, kas veidosies bez etniskajām barjerām, mērķtiecīgi vērsīsies pie abām sabiedrības daļām un sociāli ekonomiskā ziņā balstīsies uz stingriem ideoloģiskajiem principiem. Šiem spēkiem jābūt spējīgiem mobilizēt dažādas sociālās grupas uz sociāli ekonomiskā, nevis etniskā vai lingvistiskā pamata.

Forumu organizēja Eiropas Progresīvās izpētes fonds sadarbībā ar Brīvības un solidaritātes fondu un ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības atbalstu.

Visi pieejamie foruma dalībnieku uzrunu ieraksti, teksta un vizuālie materiāli ir pieejami Brīvības un solidaritātes fonda interneta mājaslapā www.bsf-latvija.lv.

Citi materiāli

Izmantoto prezentāciju arhīvs (.zip; 0,59 MB)
Ivetas Kažokas prezentācija