2013.gada 1.februārī Rīgā, Eiropas Savienības mājā notika projekta „Latvijas zaļās tautsaimniecības potenciāls – Ziemeļeiropas prakses izmantošanas iespējas un šķēršļi” ietvaros Brīvības un solidaritātes fonda (BSF) rīkota apaļā galda diskusija „Zaļā tautsaimniecība – potenciālā Latvijas starptautiskā identitāte un preču zīme”.

Diskusijā piedalījās un uzstājās dažādu nozaru eksperti – reklāmas speciālisti, atbildīgo valsts iestāžu pārstāvji, uzņēmēji un politiķi. Diskusija tika vērsta uz to, lai saprastu, kas ir paveikts un vēl paveicams, lai “zaļa Latvija” kļūtu par simbolu un vai šāds Latvijas zīmols var kalpot Latvijas izaugsmei un ekonomiskajam izrāvienam.

Diskusiju atklāja BSF valdes loceklis Ansis Dobelis un Eiropas Parlamenta informācijas biroja vadītājs Māris Graudiņš, izceļot to, ka būtiski ir izmantot un izcelt tās jomas, kas Latvijā ir ar labiem rādītājiem, nevis kļūt par to, kas mēs neesam, kā arī pozitīva valsts zīmola izveide var veicināt ne tikai ekonomisko izaugsmi, bet arī saliedētību Latvijas sabiedrībā.

Ievadā Ervins Labanovskis (eko uzņemējs, „Dabas dobe” līdzīpašnieks) uzsvēra to, ka Latvijas pašreizējais tēls jeb stereotips par Latviju ir tukšs un mēs varam to aizpildīt. Parasti ārzemnieki ir dzirdējuši par Latviju, bet neveidojas konkrētas asociācijas. Būtiski apzināties, ka stereotipu vai tēlu nepieciešams balstīt realitātē. Tā kā daudzi citi rādītāji Eiropas kontekstā Latvijai ir vāji, Latvijas stiprā puse ir „zaļas valsts” statuss, kas ir ne vien Eiropas, bet pasaules līmenī. Kā tuvāko rīcību E. Labanovskis atzīmēja saskaņotu zīmolvedību un politiku, piebilstot, ka valsts tēlam jābūt vienkāršam un viegli uztveramam.

Rūdolfs Brēmanis (LR Ārlietu ministrijas ārējo ekonomisko sakaru vecināšanas nodaļas vadītajs) norādīja, ka ir liela kļūda lielīties ar to, ka esam otrajā vietā pasaulē kā zaļāka valsts. Viņaprāt, stratēģiski pareizāk būtu apstrīdēt Šveices kā pirmās vietas ieguvēju. Diskusijai arī izvirzīja jautājumu: vai mēs vēlamies palikt kā zaļākā valsts pasaulē un ļaut lai cilvēki masveidā izbrauc no Latvijas vai samazināt mežu kopējo platību Latvijas teritorijā un paaugstināt labklājības līmeni. R. Brēmanis uzsvēra, ka izvēloties attīstīt „zaļas valsts” zīmolu, svarīgi saprast, ka Latvijas iedzīvotājiem jāsāk cienīt un izmantot Latvijas produkcija un tikai tad var domāt par jebkāda veida eksportu.

Ekonomikas ministra padomniece Ilona Platonova izteica viedokli, ka Latvijas konkurētspējas lielākā problēma ir tā, ka vietējie produkti tiek ražoti tik nelielos apjomos, ka nav konkurētspējīgi cenas ziņā – pašizmaksa ir parāk augsta. Tāpat Latvijā sarožātās produkcijas apjoms nereti ir nepietiekams, lai apmierinātu pasūtītāju vajadzības ārpus Latvijas. Kā arī būtu nepieciešams runāt nevis par to, kā valstij attīstīt zīmolu, bet gan kā piepildīt to ar saturu.

Reklāmas jomu pārstāvēja Gunārs Ošlejs (SIA „Base Baltic”) un Pēteris Pūrītis („Leo Burnett Riga”), kuri minēja, ka svarīgi attīstīt sabiedrības apziņu un panākt to, ka katrs Latvijas iedzīvotājs ir kā vēstnesis ziņai, ka Latvija ir zaļākā valsts pasaulē. P. Pūrītis īpaši uzsvēra, ka jānodala valsts tēla un zīmola jēdziens. Ja apzinās, ka zaļā tautsaimniecība tiks pozicionēta kā valsts zīmols, tad, pirmkārt, ir jāveic izpēte, kas ir Latvijas sākumpunkts, no kā sākt veidot zīmolu. Šim viedoklim piekrita Latvijas institūta pārstāvis Kārlis Pots, vēlreiz uzsverot, ka valsts tēlu veido cilvēki. Zaļā ideja ir laba, lai veidotu tēlu, jo to atbalsta sabiedrība, tā ir pozitīva lieta vēl pieminot: „Es noteikti piekrītu, ka zaļā ideja ir viena no visvieglāk pārdodamajām”.

Gundars Sisenis (SIA „ELPA” valdes priekšsēdētājs, „Siera kluba” valdes loceklis) norādīja, ka balstoties uz to zaļo, kas ir saglabājies, vajadzētu meklēt nišas produktus, ar ko iziet tirgū ar valsts atbalstu. Vēl G. Sisenis uzsvēra, ka zaļie sertifikāti saradušies tik daudz, ka dezorientē sabiedrību („zaļā karotīte”, „sarkanā karotīte” u.c.), nepieciešams viens labi atpazīstams simbols.

Latvijas Zaļās kustības pārstāve Alda Ozola minēja, ka doma par Latviju kā „zaļu” valsti nav cilvēku apziņā, tādēļ labāk būtu sākt darboties ar praktiskām lietām, piemēram, valsts iepirkumiem, jāstiprina iepirkumu dienesta palīdzība vietējiem zemniekiem. A. Ozola piebilda, ka ir piemēri Latvijā, kur skolās un pašvaldībās pielieto videi draudzīgus kritērijus, ko par labu atzina arī Nacionālās apvienības Saeimas deputāts Dzintars Kudums. Viņš papildināja, ka jau tiek strādāts pie sabiedrības apziņas veidošanas arī pirmsskolas līmenī.

Noslēgumā Ansis Dobelis atzina, ka diskusija bijusi vērtīga un zaļais zīmols ir tas, kas var palīdzet arī Latvijas ekonomiskajai attīstībai, turklāt, ‘zaļā aura’ var būt vērtīga, lai pārdotu jebkuru Latvijas preci. Diskusijā nonāca pie secinājuma,ka galvenās jomas, kurās patreiz ir trūkumi ir: sertifikācija, satura radīšana, sabiedrības ticība, iepirkumi, birokrātija.