2013.gada 22.februārī Rīgā, Eiropas Savienības mājā notika Brīvības un solidaritātes fonda (BSF) rīkota apaļā galda diskusija “Vai Latvija var kļūt par zaļāko valsti pasaulē?”

Diskusijā piedalījās un uzstājās dažādu nozaru eksperti, atbildīgo valsts un nevalstisko iestāžu pārstāvji, kā arī politiķi. Pirms gada Jēla universitātes pētījumā Latvija tika atzīta par 2. zaļāko valsti pasaulē. Diskusija tika vērsta uz to, lai saprastu vai tas atbilst realitātei, kādi riski nākotnē apdraud Latvijas dabas resursus un ilgtspējīgu attīstību un kas jādara sabiedrībai, kas valstij, lai sasniegtu zaļākās valsts statusu.

Diskusijas ievadā ar prezentāciju uzstājās Madara Peipiņa (biedrības “homo ecos” klimata programmas vadītāja). Prezentācijā tika izkaidrota Jēla universitātes pētījuma saturs un būtība, analizēta šodienas situācija Latvijā. M. Peipiņa skaidroja, ka Jēla universitātes pētījumā daudzi svarīgi vides aspekti netika vērtēti, piemēram, atkritumu apsaimniekošana, jūras piesārņojums, klimata adaptācija. Tomēr pētījuma autori salīdzināja 160 valstis pēc 25 kritērijiem un vērā tika ņemti tikai tie dati, kas bija salīdzināmi visās valstīs. Viņa arī norādīja, ka ir jāpārvērtē politiskās prioritātes, iesaistot sabiedrību, uzņēmējus, politiķus, lai zaļa valsts ir kopējs mērķis. Viņa uzsvēra, ka svarīga ir vērtību un filozofiskā attieksme un lai tā caurvijas visās darbībās.

Rudīte Vesere (LR VARAM vides aizsardzības departamenta direktore) pauda viedokli, ka Jēla universitātes pētījums ir liecība tam, lai visu uztvertu pozitīvāk. Tā kā daudzi kritēriji šajā pētījumā nav iekļauti, uz to jāskatās kritiski, bet ar pozitīvu skatu.

Turpretī Alda Ozola (Latvijas zaļās kustības priekšsēdētāja) norādīja, ka šis pētījums radījis bīstamu situāciju valstī, jo valda uzskats, ka ar vidi viss ir kārtībā un tās uzturēšanā, aizsardzībā, ilgtspējīgā attīstībā nav nepieciešams investēt. Tam piekrita arī Viesturs Lārmanis (Latvijas Dabas fonds, biologs) atklājot, ka bio daudzveidība Latvijā ir tālu no vēlamās. V.Lārmanis norādīja, ka patiesībā mēs cīnāmies par pēdējo atlikušo „dabas pērļu” saglābšanu. Ja mēs vēlamies kļūt par zaļāko valsti pasaulē, katram – uzņēmējiem, iedzīvotājiem, ierēdņiem – jāsāk domāt zaļi un ir jāpopularizē tādi piemēri, kuros apvienojas gan ekonomiskie ieguvumi, gan videi draudzīga rīcība. Tāpat ir svarīgi godīgi apzināties, cik zaļi patiesībā mēs esam. Viņš arī uzskata, ka nav pareizi valstij koncentrēties tikai uz naudas došanu, bet būtu jāpanāk tas, lai, piemēram, lauksaimniekiem būtu saistoši darboties zaļi un viņi sacenstos savā starpā par to, kurš strādātu videi draudzīgāk.

LR Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktora vietniece Ilze Silamiķele arī piebilda, ka jebkura nozare var būt zaļa, izmantojot pareizās tehnoloģijas un to potenciālu. Piemēram, zemes platības Latvijā netiek pilnībā izmantotas. Tās var sākt pārvaldīt un darīt to zaļi.

LR Ekonomikas ministra padomniece Ilona Platonova pastāstīja, ka Latvijas situācijā liela ekonomiska nozīme būtu zaļajai enerģijai, ko pārvērst tieši siltumā, nevis elektroenerģijā. Vietējie energoresursi nodrošina iespēju tieši siltumenerģiju ražot zaļi un ekonomiski izdevīgi. Viņa aicināja visas vides organizācijas iesaistīties diskusijās par šo jautājumu. Kā arī ņemt par piemēru Eiropas labo pieredzi un sabalansēt ekonomiku un cilvēku dzīves kvalitāti.

Ekonomists Jānis Bērziņš minēja, ka šī ir pirmā reize kopš neatkarības atgūšanas Latvijā, kad valsts valdība sāk piedāvāt kādu attīstības plānu. Ja paaugstināsim produktivitāti, tad samazināsies izmaksas un nākotnē zaļas valsts statuss var dot labas pozīcijas eksporta jomā. Diskusijas laikā ekonomists kliedēja mītu, ka zaļa valsts un ekonomiskā izaugsme ir viena otrai pretrunā. Ja gaiss un ūdens būs tīrāks, tad cilvēki – darbaspēks būs veselāki, dzīvos ilgāk un radīs vairāk vērtību. Turklāt valstij būs mazāk naudas jātērē veselības aprūpei. Tāpat, ja Latvijas zeme būs tīra un tiks apsaimniekota ilgtspējīgi, mūsu lauksaimniekiem būs iespēja ārpus Latvijas produktus pārdot izdevīgāk.

Atis Lejiņš (Saeimas deputāts, Vienotība) pastāstīja, ka valsts pārvaldes līmenī jau tiek virzīti dažādi videi draudzīgi projekti un arī pasaulē notiek lielas pārmaiņas, īpaši runājot par gāzes ieguvi, atjaunojamās enerģijas ražošanu un tās cenām. Savukārt Jānis Ozoliņš (Saeimas deputāts, Reformu partija) uzskatot, ka līdzsvarot vērtības ir sabiedrības uzdevums un mēs paši būsim ieguvēji garākā termiņā, ja lietosim Latvijas preci, arī valsts pasūtījumos. Dzintars Kudums (Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība) izteica, ka bieži domāšana mums iet „caur kabatu”, tādēļ meklējot ekonomiski izdevīgāko, mēs paši labprāt atmetam zaļo domāšanu. Viņš arī norādīja, ka šādas diskusijas ir ļoti vērtīgas un palīdz politiķiem saprast nevalstisko organizāciju, ekspertu un interesentu pozīcijas, argumentus un risinājumus.

Noslēgumā Ansis Dobelis, Brīvības un solidaritātes fonda valdes loceklis, pateicās diskusijas dalībniekiem un rosināja nevalstiskās organizācijas definēt ilgtspējīgas un zaļas politikas kritērijus politiskajām partijām un veicināt sabiedrības pieprasījumu, lai politisko partiju programmās un dienaskārtībā tiktu iekļauti jautājumi par vidi un ilgtspējīgu attīstību. Kā arī norādīja, ka Brīvības un solidaritātes fonds turpinās attīstīt šo sarunu vēl citos šķērsgriezumos.

Diskusija notika projekta “Latvijas zaļās tautsaimniecības potenciāls – Ziemeļeiropas prakses izmantošanas iespējas un šķēršļi” ietvaros, ko organizē Brīvības un solidaritātes fonds un atbalsta Ziemeļu ministru padomes birojs Latvijā.

Diskusijas audio ieraksts (.mp3; 142,7 MB)

Citi materiāli

Madaras Peipiņas prezentācija (.pdf; 0,82 MB)
TV3 ziņu videosižets par diskusiju