2010. gada 3. decembrī Rīgā norisinājās Eiropas Parlamenta Informācijas biroja Latvijā, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un Brīvības un solidaritātes fonda rīkots forums „Arodbiedrību loma nabadzības samazināšanā, pilsoniskās sabiedrības veidošanā un darbinieku tiesiskajā aizsardzībā Latvijā”. Aptuveni 80 cilvēku pulcējās Arodbiedrību namā, starp tiem – arodbiedrību vadītāji un biedri, dažādu politisko partiju un nevalstisko organizāciju pārstāvji, kā arī studenti.

Foruma ievaddaļā klātesošos uzrunāja Eiropas Parlamenta Informācijas biroja Latvijā vadītājs Māris Graudiņš. Ņemot vērā foruma tematiku, M. Graudiņš atgādināja, ka 2010. gads Eiropas Savienībā veltīts nabadzības un sociālas atstumtības izskaušanas problēmu aktualizēšanai, kā arī novēlēja arodbiedrībām panākumus to cīņā par dažādu vēsturisko aizspriedumu pārvarēšanu un darba ņēmēju tiesību ievērošanu šajos grūtajos laikos.

Brīvības un solidaritātes fonda priekšsēdētājs un Saeimas deputāts Atis Lejiņš savā uzrunā sveica foruma dalībniekus un apsolīja fonda 5 gadu jubilejai veltīt grāmatu par daudzo fonda forumu tematiku un izmaiņām Latvijas sabiedrībā šajā laikā. Novēlot arodbiedrībām panākumus grūtībās nonākušo cilvēku tiesību aizstāvībā, A. Lejiņš atgādināja arī par izmaiņām globālā līmenī, kuras nedrīkst neņemt vērā, ja vēlamies saglabāt valsts un reģiona konkurētspēju pasaules tirgos.

Pirmais foruma pamatdaļā uzstājās Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers, kurš iepazīstināja auditoriju ar plašo LBAS un Latvijas arodbiedrību kustības vēsturi, uzsverot to nopelnus darba likumdošanas izstrādē un Trīspusējās sadarbības padomes izveidē. Tāpat arī 1996. gadā noslēgtā Ģenerālvienošanās par sociālās partnerības pamatprincipiem ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, kā arī cīņa par Latvenergo privatizācijas nepieļaušanu un vairākkārt organizētās masveida protesta akcijas ar LVSADA biedriem ierakstāmas Latvijas arodbiedrību jaunlaiku vēsturē zelta burtiem. P. Krīgers aicināja klātesošos piedalīties arī LBAS organizētā pasākumā 9. decembrī Esplanādē. P. Krīgers pieminēja arī trūkumus un problēmas, proti, vadošo politisko spēku nevēlēšanās ievērot parakstītās vienošanās, savstarpējās solidaritātes trūkums, salīdzinoši nelielais gados jauno biedru skaits, aktīvo iedzīvotāju emigrācija, lielais bezdarbs un nelielie iedzīvotāju ienākumi, kas liedz iespēju maksāt biedra naudu un apmaksāt aktīvu dalību protesta akcijās. Ņemot vērā esošo situāciju, LBAS aktīvāk sadarbosies arī ar Eiropas līmeņa sabiedrotajiem, savu interešu aizstāvībai izdarot pastiprinātu spiedienu uz LR valdību.

LBAS sasniegumiem un „sargsuņa” funkcijas redzējuma izklāstam savu uzrunu veltīja LBAS jurists Kaspars Rācenājs. Viņaprāt, arodbiedrībām jābūt uzraugam, nodrošinot normatīvo aktu ievērošanu, aizstāvim pret nepamatoti nelabvēlīgu attieksmi un cīnītājam par labākiem darba apstākļiem. Saskaņā ar statistikas datiem uzņēmumos, kuros ir noslēgti koplīgumi, ir nesalīdzināmi mazāk darba likumdošanas pārkāpumu, darba vides risku, kā arī novērojama laicīga darba algu izmaksa. K. Rācenājs norādīja, ka krīze ir iespēja uzrunāt jaunus biedrus, minot vairākas arodbiedrību biedru priekšrocības, piemēram, uzņēmēju nespēju vienpusēji lauzt darba koplīgumus. Noteiktos apstākļos arodbiedrības pilda arī tiesībsarga funkciju. Komentējot ierosinājumu no zāles – arodbiedrībām nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvām, K. Rācenājs informēja, ka šādu iespēju liedz LR Satversme. Taču M. Graudiņš papildināja šo komentāru ar atziņu, ka arodbiedrības varētu cīnīties un uzņemties zināmu vadības lomu, lai LR likumdošanas aktos tiktu iestrādāts un tiktu pielietots praksē Lisabonas līgumā paredzētais Pilsoņu iniciatīvas princips, kas paredz aktīvāku pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos valsts pārvaldē. Biedru atbalstīts K. Rācenājs apņēmās panākt to, lai arodbiedrību regulāri gatavotie sociāliekonomiskie pārskati būtu pieejami arī plašākai sabiedrībai, nodrošinot alternatīvu skatījumu uz valstī notiekošajiem procesiem.

Par ieguvumiem, ko arodbiedrību darbība sniedz uzņēmējiem, pastāstīja A/s „Cēsu alus” valdes priekšsēdētāja Eva Sietiņsone-Zatlere. Saskaņā ar viņas pārstāvētā uzņēmuma pieredzi arodbiedrības veic pozitīvu darbinieku izglītības, konsolidācijas un iekšējās uzņēmuma sociālās dzīves organizēšanas funkciju, nodrošinot arī labu komunikācijas kanālu starp vadību un padotajiem. Šāda sadarbība veicina darbiniekos izpratni par personīgā devuma un uzņēmuma darbības rezultātu kopsakarībām, motivē tos produktīvākam darbam, nodrošinot uzņēmumam peļņas un apgrozījuma pieaugumu, kā rezultātā – sev dažādus bonusus. Krīzes laikā šāda prakse ļāva efektīvi risināt virkni problēmu, savstarpējā komunikācijā nodrošinot abu pušu izpratni un vienošanos par nepieciešamajiem risinājumiem. E. Sietiņsone-Zatlere piekrita no auditorijas izskanējušam komentāram par arodbiedrību līdzatbildību uzņēmuma iekšējās disciplīnas nodrošināšanā un piebilda, ka strīdu risināšana ar arodbiedrību ir izdevīga arī tāpēc, ka, rodot kompromisus iekšienē, netiek iedragāta uzņēmuma reputācija. Atbildot uz policistu arodbiedrības pārstāvja jautājumu, par konkrētām darbinieku priekšrocībām dalībniekiem pastāstīja AS „Cēsu alus” darbinieku arodbiedrības vadītāja Laila Ābola.

Kā LR Aizsardzības ministrs, valdības pārstāvis un politologs ar pasākuma dalībniekiem savās pārdomās dalījās Artis Pabriks (SCP, Vienotība). Pamatojot savu politisko uzskatu transformāciju pēdējo desmit gadu laikā gan ar iespaidiem, ko atstājusi Latvijas sabiedrības noslāņošanās un savstarpējās uzticēšanās sairšanas novērojumi, gan aizraušanās ar morālās un politiskās filosofijas dižgara Dž. Rolza darbiem, A. Pabriks norādīja, ka Latvijas valstij ir jākļūst sociālākai un vairāk jāiesaistās sabiedrisko labumu pārdales procesos. Gan augstais egoisma līmenis sabiedrībā, gan lielā skepse pret valdības darbu, gan akūts laika trūkums ir starp galvenajiem iemesliem horizontālās un vertikālās sabiedriskās uzticības trūkumam, kas rada iekšēji pretrunīgu apburto loku sistēmu – cilvēki grib rezultātus, bet bez savas principiālas iesaistīšanās. Komentējot arodbiedrību vājumu kā politiķis, A. Pabriks norādīja, ka nejūt tajās pietiekamu varas potenciālu un dažkārt arī kompetentu priekšlikumu līmeni, ko pastiprina fakts, ka komunikāciju bojā arī dominējošais „greizo spoguļu” mediju fons. Neskatoties uz to, arodbiedrībām ir svarīga loma kā sociālajam partnerim un nozīmīgas sabiedrības daļas konsolidējošam spēkam, un valdībai jābūt maksimāli atvērtai sadarbībai ar tām. Atbildot uz A. Pabrika skepsi attiecībā uz spēju radīt kompetentus ilglaicīgas attīstības priekšlikumus, ar virkni konkrētu un sen sagatavotu, taču ignorētu priekšlikumu klātesošos iepazīstināja viens no arodbiedrību vadītājiem E. Baldzēns, atgādinot, ka LBAS nevarot pildīt Saeimas un valdības funkcijas. Uzrunas noslēgumā A. Pabriks piekrita, ka sociālo partneru sadarbības problēmas lielā mērā ietekmē vājais Latvijas politiskās kultūras līmenis, vājie ikdienas komunikācijas kanāli, uz līdzīgām vērtībām bāzēto politisko spēku sadrumstalotība, kā arī spējīgo cilvēku nevēlēšanās iet politikā lielo personīgo risku dēļ.

Saeimas deputāts un topošais Eiroparlamenta deputāts Kārlis Šadurskis (PS, Vienotība) pauda pārliecību – neskatoties uz to, ka pēc būtības valdība un arodbiedrības ir sadarbības partneri, funkcionāli tie ir pretinieki, jo valdības piedāvājums vienmēr būs mazāks nekā arodbiedrību prasības. Iespējams, tam par pamatu kalpo fakts, ka arodbiedrībām parasti ir grūtāk sadarboties ar labējām valdībām, kuras Latvijā valda pēdējos 20 gadus. Citējot esošo likuma „Par arodbiedrībām” redakciju, kā arī pamatojot savu domu ar atziņām par darba nozīmīgo lomu naudas un virsvērtības radīšanā, K. Šadurskis piedāvāja darba likumdošanas bāzes modernizēšanu, lai novērstu darba ņēmēju verdzīgo pakļāvību darba devējam. Kritizējot pašreizējo arodbiedrību darbību, deputāts aicināja tās aktīvāk iestāties pret veselīgu konkurenci ierobežojošām praksēm arī privātā sfērā strādājošajos uzņēmumos, tādējādi palīdzot Latvijas tautsaimniecības atveseļošanā. Atbildot uz deputāta kritiku par pasivitāti, E. Baldzēns un P. Krīgers dalībniekus iepazīstināja ar konkrētiem līdz šim ignorētiem priekšlikumiem, kā arī arodbiedrību darba rezultātiem tiesvedībā. Gan K. Šadurskis, gan auditorijā esošie cilvēki bija vienisprātis, ka viena no lietām, kuru vajadzētu steidzami risināt, ir administratīvo tiesu darbības uzlabošana.

Foruma turpinājumā notikušajā diskusijā piedalījās arodbiedrību pārstāvji Pēteris Krīgers, Līvija Marcinkēviča, BSF valdes loceklis Māris Grīnvalds, politologs Andrejs Berdņikovs, PSIA „Ventpils reiss” arodbiedrības vadītāja Inga Uibo, kā arī vienīgais no iepriekš uzaicinātajiem politisko partiju pārstāvjiem – LR Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Andrejs Staķis (ZZS). Diemžēl, lai arī iepriekš savu dalību apstiprinājuši, uz diskusiju neieradās Ilze Viņķele (PS, Vienotība), Guntra Riņķe (VL/TB/LNNK), Mārtiņš Zemītis (PLL) un Egils Rutkovskis (SC).

Atšķirībā no foruma prezentāciju daļas diskusijas dalībnieki vairāk uzmanības pievērsa esošajai situācijai arodbiedrībās, to darba organizācijai, spējai piesaistīt jaunus biedrus un motivēt esošos aktīvi aizstāvēt savas intereses. Kā viena no galvenajām problēmām tika minēts savstarpējās solidaritātes trūkums, ko veicina arī valdības paviršā attieksme pret saviem solījumiem un organizētiem tautas gribas manifestiem (piem., referenduma par tiesībām atlaist Saeimu rezultātiem). Tāpat būtiski iemesli ir arī kolektīvas interešu aizsardzības tradīciju trūkums (59% iedzīvotāju darba tiesību neievērošanas problēmas pirmkārt risinātu ar darba devēju), kā arī tautas mentalitāte, kas vērsta uz individuālu kompromisu meklēšanu, neatzīstot tiesisku lēmumu leģitimitāti (63% iedzīvotāju tiesas ceļā atjaunotā darba vietā visdrīzāk neatgrieztos). Taču viens no dominējošiem iemesliem, kas sagādā problēmas arodbiedrībām piesaistīt jaunus biedrus, ir milzīgais ēnu ekonomikas apjoms (32% no IKP), kā arī fakts, ka 67% iedzīvotāju pašreizējos ekonomiskajos apstākļos ir gatavi strādāt, saņemot algu aploksnē (lai gan uzņēmumos, kuros noslēgts koplīgums starp darba devēju un arodbiedrību, „aplokšņu algu” maksājumu prakse praktiski nepastāv). Arodbiedrību pārstāvji atzina, ka ir nepieciešams nodrošināt arī labāku pielāgošanos esošajiem apstākļiem veicot informatīvās kampaņas, meklējot situācijas kontekstam atbilstošākos argumentus, kas varētu piesaistīt potenciālo biedru uzmanību. Piemēram, šim brīdim pievilcīgs arguments jaunu strādājošu biedru piesaistei būtu atgādinājums, ka „Darba likuma 110. panta 1. punkts paredz, ka darba devējam aizliegts uzteikt darba līgumu darbiniekam – arodbiedrības biedram – bez attiecīgās arodbiedrības iepriekšējas piekrišanas”.

Iepazīstoties ar praktiskiem piemēriem citvalstu arodbiedrību darbā, diskusijas dalībnieki vienojās, ka arodbiedrībām galvenokārt vajadzētu koncentrēties uz biedru skaita palielināšanu, īpašu uzmanību pievēršot organizatoriskā aktīvisma veicināšanai, vairojot aktivitātes arī interneta vidē. Šajā kontekstā par labu tika atzīta LBAS programmas PROFS ideja, kuras sekmīga un mērķtiecīga norise varētu palielināt tieši jauno biedru skaitu. Starp veiksmīgiem un modernam laikmetam atbilstošiem LBAS piedāvājumiem atzīstami arī interneta portāla darbatiesibas.lv izveidošana un interaktivitātes paplašināšana esošajā lbas.lv vietnē. Arī ideja veicināt esošās likumdošanas izmaiņas, lai pastiprinātu LBAS „sargsuņa” un „informatora” funkcijas, guva atbalstu, jo tās stiprinātu iedzīvotāju uzticību arodbiedrībām kā svarīgam darba ņēmēju interešu aizstāvim darbā ar valsts pārvaldes institūcijām. Kopumā atzīstot šādas iniciatīvas Andrejs Staķis tomēr klātesošajiem atgādināja, ka arodbiedrības ir tikai viena no sabiedrības interešu grupām un tām būtu jārēķinās, ka valsts nevar ignorēt arī pārējās, piemēram, pensionāru un invalīdu organizācijas, kurām ir savas tikpat svarīgas intereses. P. Krīgers atbalstīja ideju šāda tipa organizācijām izveidot savstarpējās komunikācijas platformu, lai vienotos par stratēģiskām prioritātēm un uzrunātu valdību vienotā balsī. Tādējādi tām izdotos vairot savstarpēju izpratni un mazināt vilšanos, sastopoties ar noraidošu valdības attieksmi pret izteiktajiem piedāvājumiem. Atbildot uz diskusijas vadītāja jautājumu par arodbiedrību līderu aktīvāku iesaistīšanos politiskajos procesos, abi arodbiedrību pārstāvji norādīja, ka arodbiedrībām tomēr vairāk vajadzētu pievērsties sociālā partnera lomas pildīšanai. Taču politisko partiju pārstāvji ir laipni aicināti aktīvāk stāties arodbiedrībās, stiprināt savu ietekmi to biedru vidē un ievēlēšanas gadījumā aktīvi iestāties par darba ņēmēju interesēm Saeimā, Ministru kabinetā un citās valsts pārvaldes institūcijās.

Īpašu auditorijas uzmanību izpelnījās Ingas Uibo sniegtā informācija par sasniegumiem viņas uzņēmumā. Klātesošie bija vienisprāt, ka PSIA „Ventspils reiss” arodorganizācijas izveides un stiprināšanas stāsts ir klasisks arodbiedrību idejas veiksmes stāsts uzņēmumā, kura vadība sākotnēji nespēj saskatīt šādas organizācijas dibināšanas lietderību. Komentējot situāciju par gadījumiem, kad esošais darba devējs perfekti ievēro Latvijas darba likumdošanu, paša spēkiem nodrošinot saviem darbiniekiem lielu daļu to funkciju, ko parasti uzņemas arodbiedrības, P. Krīgers norādīja, ka tieši šādos gadījumos ir jēga darbiniekiem un darba devējam nostiprināt savas lieliskās attiecības koplīguma izskatā. Tādējādi, pēc P. Krīgera domām, darbinieki iegūs papildus garantiju saglabāt esošo sadarbības modeli arī priekšniecības nomaiņas gadījumā.

Diskusijas noslēgumā auditorijā klātesošais Brīvības un solidaritātes fonda priekšsēdētājs un Saeimas deputāts A. Lejiņš ar gandarījumu atzina jaunās Saeimas centienus aktīvāk pievērsties korupcijas novēršanas un ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumiem, kā arī apliecināja apņemšanos savu deputāta pilnvaru laikā vēl ciešāk sadarboties ar arodbiedrībām.

Foruma gaitā radušies secinājumi:

Objektīvi iemesli, kas ierobežo arodbiedrību aktivitāti un darba efektivitāti Latvijā ir

vadošo politisko spēku nevēlēšanās ievērot parakstītās vienošanās,

savstarpējās solidaritātes trūkums, sabiedrības vēlme redzēt rezultātu bez savas iesaistīšanās procesu pārvaldē un uzraudzīšanā,

salīdzinoši nelielais gados jauno biedru skaits,

līderu nespēja motivēt esošos biedrus aktīvi aizstāvēt savas interese,

milzīgais ēnu ekonomikas apjoms un aktīvo iedzīvotāju emigrācija,

lielais bezdarbs un nelielie iedzīvotāju ienākumi (ierobežo arodbiedrību finanšu iespējas),

nepietiekams jauno saziņas līdzekļu izmantošanas līmenis arodbiedrību darbā,

Satversmē iestrādātie ierobežojumi arodbiedrībām nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvām,

zemais Latvijas politiskās kultūras līmenis, kā arī kolektīvo interešu aizsardzības tradīciju trūkums sabiedrībā un mentalitāte, kas vērsta uz individuālu kompromisu meklēšanu;

Neskatoties uz to, ka valdība atzīst arodbiedrību svarīgo sociālā partnera lomu, valdības acīs arodbiedrību tēlu iedragā:

sajūta, ka tajās nav varas potenciāla,

„greizo spoguļu” komunikācija medijos, kas neveicina savstarpējo sapratni,

kompetentu ilglaicīgas attīstības priekšlikumu trūkums,

tas, ka funkcionāli tās tiek skatītas kā pretinieki;

Arodbiedrība kā darbaspēku konsolidējošs un aktīvs uzņēmuma vadības sadarbības partneris var būt uzņēmuma attīstību veicinošs, nevis bremzējošs faktors, īpaši krīzes laikā

Piedāvājumi uzlabot arodbiedrību darbību esošā situācijā:

iestāties par likumdošanas bāzes modernizēšanu, lai pastiprinātu LBAS „sargsuņa” un „informatora” funkcijas, kā arī uzlabotu administratīvo tiesu darbību,

aktīvāk iestāties pret veselīgu konkurenci ierobežojošām praksēm arī privātā sfērā strādājošajos uzņēmumos, tādējādi būtiski uzlabojot savu reputāciju darba devēju un valsts acīs,

veicināt arodbiedrību regulāri gatavoto sociāliekonomisko pārskatu nokļūšanu publiskā apritē,

turpināt veiksmīgi iesāktās un veikt jaunas informatīvās kampaņas, meklējot situācijas kontekstam atbilstošākos argumentus, kas varētu piesaistīt potenciālo biedru uzmanību,

veicināt organizatorisko aktīvismu organizāciju iekšienē, uzlabojot savas darbības redzamību sabiedrībā,

izveidot savstarpējās komunikācijas platformu ar citām nozīmīgām sabiedrības grupām, lai vienotos par stratēģiskām prioritātēm un uzrunātu valdību vienotā balsī,

veicināt politisko partiju pārstāvju iestāšanos arodbiedrībās, lai caur savas ietekmes stiprināšanu arodbiedrību biedru vidē, tie aktīvi iestātos par darba ņēmēju interesēm ievēlēšanas gadījumā.

Visi pieejamie foruma dalībnieku prezentācijas materiāli, uzrunu ieraksti, kā arī foruma gaitas kopsavilkums un secinājumi tuvākajā laikā būs pieejami Brīvības un solidaritātes fonda interneta mājas lapā www.bsf-latvija.lv.

Izmantoto prezentāciju arhīvs (.zip; 1,88 MB)