2011. gada 11. martā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) mājā notika Eiropas progresīvās izpētes fonda (FEPS) un Brīvības un solidaritātes fonda (BSF) rīkota apaļā galda diskusija „Progresīvās politikas dzīvotspēja Eiropā un Baltijas valstīs”, pulcējot ekspertus un politiķus no visām trim Baltijas valstīm, kā arī Dānijas. Tāpat pasākumā piedalījās FEPS padomniece, „Next Left” projekta vadītāja Ania Skrzypek un FEPS ekonomikas padomnieks Matthieu Meaulle.

Diskusijas pirmo daļu ievadīja Ervins Labanovskis, BSF priekšsēdētāja vietnieks, klātesošajiem uzsverot progresīvās politikas problēmas Baltijas valstīs, it īpaši Latvijā. Ervins Labanovskis norādīja, ka šī diskusija jau sen ir bijusi nepieciešama, jo ir jāmeklē risinājumi problēmai, ka Latvijā kreisas, progresīvas partijas nekad nav guvušas pietiekami nozīmīgus panākumus, lai noteiktu valsts politiku. Tādēļ šis pasākums var kalpot par platformu un aizsākumu progresīvās politikas nākotnes prioritāšu noteikšanai un šodienas izaicinājumu pārvarēšanai.

Savukārt Anja Skšipeka (Ania Skrzypek), atklājot diskusiju, uzsvēra, ka problēmas progresīvajai politikai ir ne tikai Latvijā un pārējās Baltijas valstīs, bet gan visā Eiropā. Un pasākumu cikls „Next Left” ir platforma, kuras ietvaros jāmeklē atbildes uz šo dienu politiskajiem un ekonomiskajiem izaicinājumiem. Viņa uzsvēra, ka sešdesmit gadus sociālajai politikai ir bijusi ļoti liela loma Eiropas integrācijā, bet tagad tā ir saskārusies ar lieliem izaicinājumiem darba tirgū, cenu politikā, sociālajā politikā un aizvien pieaugošajā sabiedrības sociālajā stratifikācijā. Tādēļ ir ļoti svarīgi progresīvajiem zinātniekiem, politiķiem un politiskajiem spēkiem sadarboties, lai meklētu veiksmīgākos risinājumus.

Diskusijas pirmā daļa tika veltīta, lai pārrunātu iespējas Baltijas valstis izveidot par labklājības valstīm, kā arī meklētu labāko modeli tieši Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. Pirmais uzstājās profesors Henings Jorgensens Karma (Henning Jųrgensen Carma) no Aalborg Universitātes Dānijā un prezentēja “Flexicurity” modeļa teoriju un reālo pieredzi Dānijā. “Flexicurity” modelis Dānijā ir kļuvis par ļoti būtisku elementu, lai sekmētu ekonomisko izaugsmi un nodrošinātu darba tirgu, kas ir spējīgs pielāgoties dinamiskai attīstībai, tajā pašā laikā saglabājot sociālās garantijas darba ņēmējiem. “Flexicurity” satur vairākus elementus, kas veiksmīgi funkcionē savstarpējā mijiedarbībā – sociālo drošību, aktīvu darba tirgu ar izglītības, kvalifikācijas celšanas un pārkvalificēšanās iespējām, kas savukārt nodrošina darba tirgus spēju ātri pielāgoties. Sociālā drošības sistēma panāk to, ka cilvēkiem nav jāuztraucas, ka darba zaudēšanas gadījumā viņi var palikt bez ienākumiem, savukārt modernā nodarbinātības izglītības sistēma nodrošina iespējas bezdarbniekam ātri pārkvalificēties vai celt savu kvalifikāciju un atgriezties darba tirgū. Tādējādi arī uzņēmumi saņem kvalificētu darbaspēku, kas nodrošina ekonomikas izaugsmi.

Henings Jorgensens Karma arī norādīja, ka laikā, kad valsts piedzīvoja ekonomisko izaugsmi, Dānija daudzos rādītājos, kas raksturo valsts ekonomiku, nodarbinātību un sociālo drošību, bija viena no vadošajām valstīm Eiropas Savienībā. Tomēr ekonomikas krīzes laikā arī Dānijas ekonomika un sociālā sistēma cieta – būtiski palielinājās bezdarbnieku skaits, tai skaitā ilglaicīgo bezdarbnieku skaits, samazinājās iespēja iegūt darbu jauniešiem. Bet visas šīs problēmas ir iespējams risināt “Flexicurity” ietvaros, un, kā norādīja profesors no Dānijas, “Flexicurity” modelis pārdzīvoja šo krīzi un pārdzīvos arī nākamās.

Matjē Molls (Matthieu Meaulle) savā ziņojumā par labklājības valsti pieskārās vairākiem aspektiem un iespējamajiem attīstības scenārijiem, tajā pašā laikā norādot, ka neviens modelis nav vērtējams absolūti viennozīmīgi. Piemēram, viens no elementiem, kas ekonomikā ir ļoti nozīmīgs, ir atalgojums un tā apmēra izmaiņas, bet dažādās valstīs tas var radīt dažādas sekas. Piemēram, Grieķijā, palielinot cilvēkiem atalgojumu, var novērot būtisku iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu un arī pretēji – samazinot atalgojumu, veidojas kritums. Toties Vācijā, samazinot atalgojumu, būtiskas izmaiņas IKP nav novērojamas. Tas skaidrojams ar to, ka Grieķijas ekonomika ir orientēta uz iekšējo patēriņu, bet Vācijas – uz eksportu. Bet, domājot par atalgojumu, nedrīkst aizmirst, ka zems atalgojums noved pie sabiedrības noslāņošanās un tā savukārt – pie nabadzības, kā arī kapitāla un ražošanas pārcelšanas uz citām valstīm. Tai pat laikā Matjē Molls bija ļoti uzmanīgs ar šo argumentu, jo tas jāsamēro ar globālo konkurenci.

Runājot par nodokļu politiku, Molls norādīja, ka Skandināvijas modelis ir labs piemērs tam, ka lielāki nodokļi, kas atgriež finanšu resursus valsts budžetā, nes kopēju labumu visai valstij un sabiedrībai. Bet tajā pašā laikā jāņem vērā, ka šai sistēmai ir jābūt progresīvai, tikai tādā veidā ir iespējams radīt labklājības valsti, ko raksturo augsta produktivitāte un laimīgi cilvēki.

Tālākajā diskusijā iesaistījās arī pārstāvji no visām trim Baltijas valstīm. Armands Strazds, Saskaņas centra valdes loceklis, piekrita ekonomistam Matjē Mollam par lielo problēmu, ka Latvijā ir neproporcionāli augsti nodokļi darbaspēkam, tajā pašā laikā nodokļi nekustamajiem īpašumiem ir niecīgi. Strazds arī akcentēja progresīvā nodokļa nepieciešamību labklājības valsts veidošanā un atzina, ka ar proporcionālo nodokļu sistēmu tas nav iespējams. Savukārt Hanno Mato (Hanno Matto), Igaunijas sociāldemokrātiskās partijas Tallinas organizācijas valdes loceklis, diskusijā uzsvēra, ka pavisam nopietni ir jādomā par pilnīgi jauna nodokļa veida ieviešanu – nodokli finanšu pārskaitījumiem. Arī Matjē Molls tam piekrita un minēja, ka par šādu nodokli Eiropā jau notiek aktīvas diskusijas.

Apaļā galda diskusijas otra daļa tika veltīta stratēģijas un risinājumu meklēšanai, kā postpadomju valstīs progresīvajiem politiskajiem spēkiem gūt arvien lielāku vēlētāju atbalstu.

Par sarežģīto Latvijas situāciju pastāstīja politikas zinātnes doktors Veiko Spolītis, kurš uzsvēra, ka Latvijā vārds „demokrātija” ir novirzījies no tā patiesās izpratnes, kā arī, ka Latvijā būtiskas problēmas ir ne vien ar progresīvajiem politiskajiem spēkiem, bet ar visu politisko partiju sistēmu. Lai Latvijā veidotos normāla partiju sistēma, ir nepieciešams atrisināt politisko partiju finansēšanas jautājumus – jāveicina valsts finansējuma piešķiršana un privātā finansējuma ierobežošana, kā arī jāpanāk spēcīgas ombuda institūcijas izveidošana un jāsper būtiski soļi korupcijas apkarošanā.

Uz Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāves Nataljas Mickevičas jautājumu, kādēļ Latvijā cilvēki ir tik pasīvi un neiesaistās politiskajos procesos, Veiko Spolītis atbildēja, ka Latvijā ir ļoti zems ekonomiskais sociālais līmenis, tādēļ cilvēkiem nākas rēķināt, vai, piemēram, streikojot viņi nezaudēs daļu no saviem ienākumiem. Savukārt, Anja Skšipeka norādīja, ka šī problēma nav raksturīga tikai Latvijai, jo arī Eiropas partijas zaudē gan biedrus, gan atbalstītājus un aktīvistus. Tādēļ „Next Left” ietvaros mums ir jārunā par vērtībām, par Eiropas Savienības nākotni un progresīvo politiku tajā.

Lietuvas pārstāvis Toms Juraitis (Tomas Juraitis), LSDP sporta un jaunatnes lietu komitejas priekšsēdētāja vietnieks, pastāstīja, ka Lietuvu joprojām var uzskatīt par jaunu demokrātiju, kur sabiedrība vēl meklē labākās partijas, ideoloģijas un politiskos līderus. Tomēr sociāldemokrāti ir pārstāvēti Lietuvas parlamentā, kur galvenokārt liek uzsvaru tieši uz sociālo problēmu risināšanu. Savukārt, Lietuvas politologs Dobils Kirvelis (Dobilas Kirvelis) skaidroja, ka nedrīkst nenovērtēt psiholoģisko faktoru analīzes nozīmi kā svarīgu politisko instrumentu. Viņš arī uzsvēra, ka sociāldemokrātiem jācenšas apzināt sabiedrības vajadzības, lai zinātu, kādus risinājumus piedāvāt.

Igaunijas politikā situācija ir ļoti vienkārša, jo pēdējās vēlēšanās parlamentā iekļuva vien četras partijas – divas no tām ir kreisās, kas šobrīd atrodas opozīcijā, bet divas labējās veido valdību, pastāstīja Igaunijas politologs Tomas Alatalu (Toomas Alatalu). Lai gan Igaunijā sociāldemokrātiem atbalsts ir bijis nestabils, šajās vēlēšanās ir gūti labi panākumi, un jau nākamajā parlamentā sociāldemokrāti varētu veidot valdību un deleģēt savu premjeru. Jāatzīmē, ka nereti sociāldemokrātiskā partija Igaunijā tiek uztverta kā demokrātijas garants. Svarīgākais, kas jāpaveic līdz nākamajām vēlēšanām, ir aktīvs darbs ar Igaunijas jaunatni, it īpaši ārpus Tallinas, jo tieši lauku apvidū sociāldemokrātu atbalsts nebija pietiekošs. Tāpat Igaunijā jāpievērš lielāka uzmanība krieviski runājošajai jaunatnei.

Diskusijas noslēgumā Baltijas valstu pārstāvji pārrunāja masu mediju lomu politiskajos procesos, kā arī problēmas, kad pirmsvēlēšanu laikā tajos dominē liberālās idejas. Tāpat tika secināts, ka nepieciešams ierobežot reklāmas elektroniskajos medijos pirms vēlēšanām, lai samazinātu naudas ietekmi uz vēlēšanu rezultātiem. Politiķi arī salīdzināja progresīvo partiju sadarbību ar arodbiedrībām un diskutēja par to, kādi sadarbības modeļi tiek izmantoti konkrēti katrā Baltijas valstī.

Galvenie apaļā galda diskusijas secinājumi:

“Flexicurity” modelis ir veiksmīgs modelis, ko varētu piemērot arī Baltijas valstīm.
“Flexicurity” nozīmē investīcijas cilvēkos, kas nodrošina, ka cilvēki nepamet savu valsti, bet attīsta to.
Veiksmīgai un funkcionējošai labklājības valstij nepieciešama augsta sabiedrības politiskā kultūra, izglītotība un savstarpējās solidaritātes izjūta.
Katra valsts ir unikāla, tādēļ, veidojot labklājības valsti, jāizvēlas piemērotākie risinājumi.
Lai veidotu normālu politisko partiju sistēmu, tam jārada tiesisks pamats – partiju finansēšana un korupcijas novēršana.
Baltijas valstīs progresīvo partiju izaugsmē liela loma ir masu medijiem, tādēļ jācenšas tajos palielināt progresīvo ideju pārstāvniecību.
Arī turpmāk jāturpina diskusija „Next Left” ietvaros, lai meklētu progresīvo spēku vietu nākotnes sabiedrībā.

Visi apaļās diskusijas dalībnieku prezentācijas materiāli, uzrunu audio/video ieraksti pieejami Brīvības un solidaritātes fonda interneta mājas lapā www.bsf-latvija.lv.

Izmantoto prezentāciju arhīvs (.zip; 2,80 MB)