BSF 9. foruma „Atbalsts zinātnei kā būtisks priekšnoteikums inovatīvas un ilgtspējīgas tautsaimniecības veidošanā” kopsavilkums (Rīga, 16.12.2011.)
2011. gada 16. decembrī Rīgā, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) mājā notika Eiropas progresīvās izpētes fonda (FEPS) un Brīvības un solidaritātes fonda (BSF) rīkots forums „Atbalsts zinātnei kā būtisks priekšnoteikums inovatīvas un ilgtspējīgas tautsaimniecības veidošanā”. Forumu klātienē apmeklēja vairāk nekā 90 dalībnieku no zinātniskās pētniecības, nevalstiskajām organizācijām, augstskolām un valsts pārvaldes iestādēm, bet interneta tiešraidē portālā tvnet.lv foruma gaitai sekoja vēl vairāki simti skatītāju.
Ievadot forumu, organizētāju vārdā klātesošos un tiešraides vērotājus uzrunāja BSF valdes loceklis Māris Grīnvalds un Latvijas Jauno zinātnieku apvienības vadītājs Gatis Krūmiņš. Savās uzrunās abi runātāji ieskicēja foruma gaitā apskatāmos problēmjautājumus, proti, zinātnes vietu politiski jūtīgās „zināšanu sabiedrības” veidošanā, valsts un privātās iniciatīvas lomu zinātnes kā nācijas intelektuālās kapacitātes pamatnes stiprināšanā un atbildīgas politiskās rīcības nozīmi zinātniskās pētniecības infrastruktūras uzlabošanā.
Ekspertu ziņojumu daļu atklāja Eiropas Savienības (ES) Zinātnes ietvarprogrammas koordinators Latvijā Arnolds Ūbelis. Saskaņā ar A. Ūbeļa piedāvātajiem datiem, salīdzinot ar starta pozīcijām Latvijas neatkarības atjaunošanas sākumposmā (1992. gadā), kad ieguldījums līdzsvarotā (fundamentālā un praktiski pielietojamā) zinātnē bija 2% no IKP un zinātniskā kapacitāte Latvijā bija pat labāka nekā Somijā, kopējā mūsu valsts zinātnes attīstības dinamika pēdējo 20 gadu laikā ir bijusi pārsvarā negatīva. Finansējums zinātnei samazinājies līdz 0.3-0.5% no IKP (turpretim, Somijā tas pieaudzis līdz 4%), ieguldījumi uz vienu zinātnieku relatīvos skaitļos ir 10 reizes mazāki nekā labākajām valstīm, tehnoloģiju eksportspējas jomā turpinās lejupslīde (pat salīdzinot ar kaimiņiem), jauno zinātnieku skaits eksaktajās jomās ir niecīgs un zinātne praktiski nepalīdz uzņēmējiem gūt peļņu. Lai gan kopumā atpalicība no līdervalstīm 7. ES ietvarprogrammas laikā ir pieaugusi, tomēr ir arī pozitīvas lietas – Latvijas zinātnieki ir joprojām pieprasīti konsorciju ietvaros, un kontaktu skaits līdz ar to ir milzīgs. Tāpat arī, neraugoties uz zemo projektu pieteikumu skaitu, sekmības procents ir apmierinošs un perspektīvas jomās, kur esam apliecinājuši varēšanu, saglabājot institūtus un infrastruktūru, ir labas. Novērojumi gan rāda, ka mūsu zinātnieki ir jau pārslogoti, un nav rezervju, kas nāktu talkā – vajag „5. spēlētāju jau rīt uz brokastlaiku”, t.i., ievest papildspēkus, kurus varētu piesaistīt ar konkurētspējīgu algu un ES zinātniekiem nepieciešamo mobilitātes nosacījumu. A. Ūbelis uzskata, ka ieguldījumi zinātnē un tehnoloģijās ir nepieciešami, lai izrautu Latviju no nabadzības slazda un intelektuālās degradācijas. Taču Latvijas valsts devums pat relatīvos skaitļos nobāl uz ES fona, kur divu pēdējo ietvarprogrammu laikā finansējums zinātnei katru periodu pieaudzis 1.5 reizes. Vairākiem perspektīviem projektiem nav izdevies piesaistīt valsts finansējumu politiskās gribas trūkuma un domāšanas mēroga šaurības dēļ. Arī nogrieztais bāzes finansējums zinātnei nozīmējis atbalsta zaudēšanu vidējam tehniskajam personālam, kas nepieciešams kaut vai pētniecisko laboratoriju funkcionēšanai. Tomēr cerība paliek, par to liecina kaut vai vairākus miljonus vērtais projekts „Fotonika”. Taču arī tas varētu būt iespaidīgāks, ja valsts būtu elastīgāka finanšu piesaistes un atmaksas jautājumos.
Paturpinot dažas no A. Ūbeļa atziņām, kā arī piedāvājot atšķirīgu skatījumu uz zinātnes atbalsta problemātiku, foruma dalībniekus uzrunāja Latvijas Jauno zinātnieku apvienības vadītājs Gatis Krūmiņš. Savā vēstījumā koncentrējoties uz praktiskās pielietojamības zinātnisko pētniecību, eksperts norādīja, ka pirms vēlamā attīstības ceļa noteikšanas nebūtu lieki novērtēt, kur Latvijas zinātne ir pašlaik un kā mūsu valsts izskatās uz labāko piemēru fona. Ņemot vērā gan mūsu valsts un tautsaimniecības izmērus, gan to mērogu pasaules kontekstā un pašreiz tērējamos līdzekļus zinātnes attīstībai, Latvija ir neapskaužamā situācijā. G. Krūmiņš piedāvā atskatīties nesenā vēsturē un mācīties no tiem diviem mūsu zemes attīstības posmiem pēdējo 100 gadu laikā, kuros šeit ir novērota vērā ņemama zinātnes attīstība, proti, īsi pirms Pirmā pasaules kara cariskās Krievijas sastāvā un 20. gs. 70.-tajos un 80.-tajos gados PSRS sastāvā. Abos gadījumos zinātnes un pētniecības attīstību noteica ražojošā sektora pasūtījums un pieprasījums. Ņemot vērā šo faktu, G. Krūmiņš apšauba ES atbalsta programmu ilgtspēju un piedāvā alternatīvu ceļu – strukturēti apkopot informāciju (piemēram, vienota zinātnes portāla izskatā) par valstī pieejamo zinātnisko potenciālu un infrastruktūru, lai Latvijā veicamos pakalpojumus varētu ērti pārdot Eiropas un pasaules līmeņa ražotājiem. Tādējādi, attīstoties bāzei, radīsies arī konkurētspējīga ražošanas industrija tepat Latvijā un radīsies papildu ienākumi budžetos. Kā galvenie šķēršļi šāda ceļa izvēlei tiek minēti gan grūtības ar informācijas iegūšanu no valsts pārvaldes institūcijām, gan politiskās vēlmes trūkums, gan jebkādas nacionāla līmeņa pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta programmas neesamība, gan dinamikas un elastības trūkums likumdošanas izstrādē, nepietiekami elastīgā nodokļu politika un neliberālā politika valodas jautājumos, kā arī virkne citu. Taču arī pretēja pieeja – valsts diktāts un „sekošana ģenerālajai līnijai” – Latvijā nav iespējama, jo to nepieļauj mūsu sabiedriskā iekārta un tradīcijas.
Lai iepazīstinātu klātesošos ar zinātnes lomu pēdējo gadu valsts reformu kontekstā, ar Izglītības un zinātnes ministrijas viedokli dalījās Ineta Kurzemniece. Viņa atzina, ka šobrīd valsts atbalsts zinātniskajai darbībai nav pietiekams, taču izteica cerību, ka strukturālo reformu īstenošanas gaitā tiks iestrādāta nepieciešamā pamatne, lai situācija mainītos uz labo pusi. Starp galvenajiem iecerētajiem uzdevumiem ir reģionālā zinātnisko institūciju konsolidācija, deviņu valsts nozīmes pētniecisko centru izveide, kā arī Latvijas infrastruktūras tālāka sinerģija ar Eiropas pētniecības telpu 5 līdz 6 stratēģiski nozīmīgāko jomu ietvaros. Šo uzdevumu izpildes gaitā nepieciešams novērtēt Latvijas zinātnes un inovāciju politiku ES 2020 programmas un jaunās ES ietvarprogrammas kontekstā, veikt objektīvu zinātnisko institūciju izvērtējumu ar neatkarīgu ārējo ekspertu piesaisti, ņemot vērā arī praktiskos zinātnieku darbības rezultātus (pēdējo 3 gadu laikā, ieskaitot ES ietvarprogrammu projektu ietvaros) un viņu spēju reaģēt uz sabiedrības vajadzībām. Sagaidāms, ka līdz 2012. gada 30. novembrim uz izvērtējuma bāzes tiks sagatavoti arī atbilstoši grozījumi normatīvajos aktos, lai mainītu kritērijus, piemēram, zinātnisko institūciju dibināšanai, nosacījumus valsts finansējuma saņemšanai (balstoties uz institūciju konkurētspēju), kā arī lai noteiktu darbības attiecībā uz neefektīvajām institūcijām. Saskaņā ar ministrijas skatījumu, svarīgi ir saglabāt labāko no jau tā niecīgā un sadrumstalotā Latvijas zinātniskā potenciāla. Zīmīgi un arī apsveicami, ka stratēģiskās pētniecības jomas ir saskaņotas arī ar Ekonomikas ministrijas uzņēmējdarbības kompetenču centru izveides programmu, taču Latvijas iesaistes apjomu ES infrastruktūru projektos noteiks arī valsts finanšu iespējas. Iespējams, ka dažās iesaistīsimies tikai atsevišķu uzdevumu veikšanai.
Kvalitatīva zinātniskā pētniecība ir svarīgs nosacījums nāciju ekonomiskajai un sociālajai labklājībai. Novērojama skaidra sakarība starp ieguldījumu apjomu zinātnē, attīstībā un tautsaimniecības izaugsmi. Ņemot vērā ES finansējuma lielo nozīmi Latvijas tautsaimniecībā un zinātnē, par Eiropas mēroga zinātnes atbalsta iniciatīvām, kuras šobrīd ir viens no svarīgākajiem punktiem Eiropas attīstības plānošanas diskusijās, pastāstīja Eiropas Komisijas (EK) Pētniecības un inovāciju departamenta pārstāvis Verners Vobe (Werner Wobbe). Šobrīd ir panākta vienošanās par nākamo ES programmu finansēšanas periodu (2014. – 2020. gadam) un zinātnes atbalsta kontekstā būtu jāapskata tā dēvētā Horizon 2020 programma, kas izstrādāta, apzinoties, ka zinātnei būtu jāveicina inovatīvu attīstību, jābūt sabiedriski noderīgai vai jāpiedāvā risinājumus kādam no tā dēvētajiem sabiedriskajiem izaicinājumiem (piem., novecošanas, veselības aprūpes problēmām, energoresursu aizvietošanai utt.). Kā norādīja V. Vobe, Horizon 2020 ir trīs pamatprioritātes. Pirmā ir zinātnes izcilība, t.i., ES Pētniecības Padome piešķir finansējumu projektu konkursu uzvarētājiem, tātad – izcilniekiem. Otrā ir industriālā līderība – zinātnes spēja veicināt tehnoloģiju un produktu attīstību, paredzot specifiskas finansējuma apakšprogrammas perspektīviem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Un trešā – sociālo izaicinājumu risināšana, zinātnei kalpojot sabiedrībai, cilvēkiem. Savukārt, sociālo zinātņu galvenais atbalsta vērtēšanas kritērijs ir devums iekļaujošu, inovatīvu un drošu sabiedrību veidošanā. Komentējot foruma gaitā radušos priekšlikumus, V. Vobe ieteica Latvijas atbildīgajām iestādēm vairāk apdomāt gudrās specializācijas ideju: „Nevajag darīt visu, jāveido kompetenču un resursu kritisko masu, kas būtu vērā ņemama arī starptautiskā līmenī”. Kā piemērs iedvesmai šajā ziņā tika minēta Slovēnija ar savu nacionālo programmu inovatīvo doktora studiju atbalstam. Noslēgumā, atbildot uz izskanējušām bažām par ES finansējuma reģionālā sadalījuma nelīdzsvarotību jaunajā Horizon 2020 programmā, V. Vobe paskaidroja, ka ir divi pamatveidi, kā tiek piešķirta ES nauda – ietvarprogrammu gadījumā finansējumu saņem labākais vai tas, kas vislabāk spēj sadarboties konsorcijā, bet struktūrfondu izskatā (kas pilda arī izlīdzinošo funkciju un atbilst konkrētā jautājuma būtībai) finansējums tiek piešķirts nacionālo valdību ieteiktajām attīstības prioritātēm un to izlietojumu nosaka dalībvalstis. Šādā veidā ES sabalansē savu resursu diversifikācijas un reģionalizācijas politiku un pielāgo to tiem izaicinājumiem, ko rada centralizētāk un šķietami efektīvāk pārvaldītās strauji augošās attīstības valstis (piem., Ķīna, Indija).
Pirmās foruma daļas noslēgumā ar ziņojumu par Latvijas zinātniskās pētniecības un inovāciju atbalsta politikas problēmām uzstājās prof. Ivars Kalviņš. Prezentācijas ievadā I. Kalviņš atgādināja, ka „zināšanas, kas netiek pielietotas vai nodotas citiem, nav nekā vērtas”, kā arī iezīmēja savu izpratni par zinātni kā veidu naudas pārvēršanai zināšanās, un inovāciju kā līdzekli zināšanu pārvēršanai naudā. Tomēr viņš atzīmēja, ka Latvijas valsts politika ar šo uzskatu nesakrīt un daudzi arī prezentācijā pieminēti fakti liecina par to, ka šī nesakritība kļuvusi par iemeslu neapmierinošajam stāvoklim zinātnes un pētniecības jomā mūsu valstī. Saskaņā ar viņa datiem, budžets zinātnei Latvijā samazināts vairāk kā 2 reizes pēdējo 2 gadu laikā un tagad ir 0.45% (salīdzinot ar plānotajiem 1.5%) no IKP. Turklāt, ja ņem vērā tikai valsts budžeta ieguldījumus, tad apjoms ir tikai 0.13% no IKP. Tika norādīts arī uz kliedzošām aplamībām valsts politikā. Piemēram, Latvijā visas mantiskās un nemantiskās tiesības uz visu, kas radīts par valsts naudu, pieder valstij, un zinātniskā institūcija nevar rīkoties ar radīto tehnoloģiju, produktu pēc saviem ieskatiem. Arī sasnieguma autoram nepienākas autoratlīdzība. Tāpat, praktiski visi zinātniskie resursi (ieskaitot finansējumu) Latvijā tiek koncentrēti augstskolās, kur katrs otrais studē sociālās zinātnes, bet eksakto zinātņu studentu skaits vairāk nekā 10 gadu laikā samazinājies 2 reizes. Arī doktoru sagatavošanas tempi un doktorantu sadalījums pa zinātnes jomām neatbilst tautsaimniecības vajadzībām. Tas noved pie situācijas, ka tikai 8.7% doktoru darbojas ražošanas sfērā (pārējie – publiskajā), arī Latvijas tehnoloģiju pārneses infrastruktūra, kas būtu piemērota inovācijām (galvenokārt pielietojamo pētījumu jomās), ir sagrauta. Diemžēl Izglītības un zinātnes ministrija arī neplāno veidot infrastruktūru, kura varētu sekmēt zinātnisko ražošanu, drīzāk – tiek strādāts pie plāniem, kā visu samazināt. Šajā kontekstā I. Kalviņš piebilda, ka aplami ir arī vērtēt zinātnieku darba kvalitāti tikai pēc publikāciju skaita, neņemot vērā ieguldījumu pielietojamā pētniecībā, kur galvenais vērtētājs sīvos konkurences apstākļos ir pasūtītājs. Latvijā vajadzētu veicināt privātās investīcijas zinātnē, pārņemot Lietuvas pieredzi, kur uzņēmēji bauda nodokļu atlaides atbilstoši ieguldījumam zinātniskās pētniecības līdzfinansējumā. Turklāt, pēc I. Kalviņa datiem, arī valstij ietaupot vienu miljonu kā līdzfinansējumu (15%) projektam, tiek zaudēti 3 miljoni ienākumos budžetā nodokļu veidā. Uzstāšanās izskaņā Kalviņa kungs plaši aprakstīja spilgtāko komercializētas zinātniskās pētniecības piemēru – Latvijas Organiskās sintēzes institūtu, kas naudu nopelna sev paši un kuru mērķis ir kļūt par Eiropas mēroga ekselences centru pētījumiem organiskajā medicīnas ķīmijā, konsolidējot spēkus ar kaimiņvalstu speciālistiem.
Foruma otrajā daļā uz debatēm pulcējās Saeimā pārstāvēto politisko partiju pārstāvji un eksperti, lai, diskusijā pieaicinot klātesošos interesentus, apspriestu problēmjautājumus un mēģinātu iezīmēt nepieciešamos risinājumus.
„Vienotības” pārstāve Ina Druviete, kas vienlaikus ir arī 11. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja uzskata, ka nepietiekamā finansējuma iemeslus jāmeklē ne tikai finanšu resursu trūkumā, bet arī sabiedrības attieksmē un nepilnīgajā likumdošanā. Šajā kontekstā tika pieminētas vairākas šobrīd izstrādē esošas iniciatīvas, ieskaitot ilgi gaidītos grozījumus „Zinātniskās darbības likumā” un vienoto augstākās izglītības un zinātnes likumu. Druvietes kundze arī apliecināja, ka valsts pārvaldē ir izpratne par nepieciešamajām izmaiņām ar zinātnes attīstību tieši nesaistītajos likumos, piemēram, iepirkumu likumā. Politiķe pauda pārliecību, ka, sākot ar 2013. gadu, radikāli pārskatot valsts budžeta veidošanas principus, finansējums zinātnei būtiski pieaugs, bet līdz tam valsts intensīvi meklēs veidus, kā zinātnei (ieskaitot tirgus orientēto pētniecību) piesaistīt arī jūtami lielāku privāto finansējumu. Neskatoties uz to, ka I. Druviete atbalsta prioritāro tautsaimniecības un zinātnes attīstības virzienu noteikšanu valsts līmenī, kā arī zinātnes specializāciju, viņa iestājās par principu, kad valsts sniedz atbalstu arī speciālistiem ar īpašām spējām arī kādā no ārpus šī loka esošā nozarē.
Opozīcijā esošās partiju apvienības „Saskaņas centrs” frakcijas pārstāvis Ivars Zariņš uzskata, ka mūsu valsts pamatproblēma ir cilvēku nespēja noticēt saviem spēkiem. No tās atvasināmas gan bailes no atbildības par investīcijām izaugsmē krīzes apstākļos, gan valsts plānveida attīstības politikas trūkums, gan motivācijas trūkums studentiem veltīt savu dzīvi tām zinātnes jomām, kurās nav pārskatāmas perspektīvas Latvijā, pat ja ārpus tās šīs jomas daudzviet noteiktas par prioritārām. Neesot gatavs saukt frakcijas pašreizējā budžeta priekšlikumā iekļautos skaitļus zinātnes atbalstam, I. Zariņš izteica priekšlikumu pārlieku konsolidācijas vietā pēc iespējas ātrāk palielināt zinātnes finansējuma apjomu līdz vismaz 3% no IKP.
Valdošajā koalīcijā ietilpstošās Nacionālas apvienības pārstāve, 11. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas locekle Vineta Poriņa spēja klātesošos pārliecināt, ka arī humanitārajās zinātnēs Latvijā ir iespējams atrast inovatorus un inovatīvus darbus. Diemžēl, neattīstot savu domu plašāk, Poriņas kundze arī minēja, ka pārāk daudz inovatīvu cilvēku varētu būt arī problēma valstij (kā traucēkļi sistēmai). Viņasprāt, salīdzinoši zemais eksakto zinātņu studentu skaits ir saistīts ar valsts nespēju plānot tautsaimniecības attīstību, nosakot prioritārās jomas. Lai labotu esošās nepilnības, Poriņas kundze apņēmās labot sava kolēģa I. Parādnieka kļūdu un atsaukties uz LJZA priekšlikumu izskatīt iespēju veikt izmaiņas iepirkumu likumā.
Būdams viens no spilgtākajiem jomas ekspertiem Latvijā, prof. Ivars Kalviņš arī debašu laikā turpināja esošās valsts politikas iznīcinošu kritiku. Viņaprāt, pat apsveicamajām valsts iniciatīvām, piemēram augstskolu paspārnē izveidotajiem tehnoloģiju pārneses kontaktpunktiem, nav praktiskas jēgas, jo nav satura, ko pārnest, un nav nodefinēta sabiedriski svarīgā mērķa, uz ko orientēties. Līdzīgi ir ar valsts noteiktajām pētniecības prioritārajām jomām, jo valsts finansējums tām ir ārkārtīgi zemā līmenī. I. Kalviņš uzskata, ka šādas politikas rezultātā valstī radīta situācija, kad privātajā sektorā praktiski nav zinātnieku un uzņēmējs ar pētnieku nespēj atrast kopīgu valodu ne tikai izpratnes trūkuma dēļ, bet arī motivācijas neesamības dēļ. Arī sabiedrība praktiski nejūt zinātnieku darbības pievienoto vērtību, tādēļ arī nepieprasa politiķiem ievērot viņu intereses. Nenoliedzot, ka ir bijuši arī gaišāki periodi politiķu attieksmē pret zinātnieku vajadzībām, I. Kalviņš tomēr norāda, ka ne iepriekšējā (Broks), ne pašreizējā (Ķīlis) ministra darbības un nostājas neliecina, ka krīzes apstākļi būtu rosinājuši fundamentālas pārmaiņas valsts attieksmē un domāšanā (ja atskaita nemitīgās cirpšanas). Vājas plānošanas dēļ Latvija pašreizējos globalizācijas apstākļos jūtami zaudē konkurencē ar tām valstīm, kurās pārdomāta un mērķtiecīga politikas plānošana ir realizēta.
Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve Ineta Kurzemniece nešaubās, ka Latvijā problēma ir nevis inovatīvu ideju trūkumā, bet gan finanšu iespējās, jo projektu pieteikumu valsts finansējumam ir 5 līdz 6 reizes vairāk par tiem, ko valsts spēj uzturēt. Kurzemnieces kundze centās atspēkot arī pret ministriju vērsto kritiku, minot, ka tā kopā ar Zinātnes padomi budžeta pieteikumos plāno finansējuma pieaugumu, tomēr Ministru kabineta lēmums bija arī 2012. gadā saglabāt zinātnes finansējumu iepriekšējā gada līmenī. Šajā kontekstā viņa pievienojās I. Druvietei, apsolot lielāku pieaugumu 2013. gadā. Papildinot un atbalstot kolēģi, kā arī atbildot uz pirmajā foruma daļā izskanējušo kritiku, debatēs iesaistījās arī IZM pārstāve Inta Švirksta, atgādinot, ka, piešķirot finansējumu ES struktūrfondu ietvaros (bet tomēr ne Latvijas līmeņa projektos), vērtējot iepriekšējās zinātniskās darbības kvalitāti, tomēr tiek ņemts vērā ne tikai publikāciju skaits, bet arī iepriekš piesaistītā finansējuma apjoms dažādu projektu un finanšu avotu ietvaros, kā arī darbības efektivitāte – piesaistītais finansējums uz vienu zinātnisko darbinieku.
Arī Ekonomikas ministrijas pārstāve Ilze Beināre uzskata, ka mūsu valstī netrūkst labu ideju autoru, pieminot Ideju kausa un Eksporta un inovāciju balvu ieguvējus kā labos piemērus. Tomēr apzinoties, ka valstī pastāv zināma plaisa starp zinātniekiem un uzņēmējiem, I. Beināre atgādināja par šobrīd īstenojamo un ar visām ieinteresētajām pusēm saskaņoto kompetenču centru programmu, kurai vajadzētu papildināt līdz šim Ekonomikas ministrijā izstrādātos īpašas labvēlības pasākumus, piemēram, attiecībā uz eksportorientētiem un uz rūpniecisko ražošanu balstītiem uzņēmumiem.
Galvenie foruma secinājumi:
Klātesošie eksperti apliecināja (vai neiebilda), ka pastāv tieša sakarība starp finansējuma apjomu zinātnē un attīstībā un valsts ekonomisko izaugsmi. Ar dažām atkāpēm Latvijai joprojām ir pietiekams zinātniskais potenciāls, lai nodrošinātu strauju valsts izaugsmi labvēlīgas un mērķtiecīgas valsts politikas apstākļos;
Visām par zinātnes un pētniecības atbalstu atbildīgajām pusēm ir izpratne gan par to, ka atbalsts šai jomai Latvijā ir niecīgs (uz jebkura fona), gan par to, ka pēdējo 20 gadu laikā saturīgas un mērķtiecīgas politikas trūkuma dēļ zinātnes un pētniecības infrastruktūra ar retiem izņēmumiem ir uz sabrukuma robežas. Apzinoties, ka finansējuma palielināšana un kopējās situācijas uzlabošana ir politiski, ekonomiski un sociāli komplekss jautājums, klātesošo politisko spēku pārstāvji tomēr apliecināja apņēmību panākt būtisku finanšu jautājuma uzlabojumu jau 2013. gadā;
Papildu solītajiem uzlabojumiem finanšu jautājumā, politiķi sola tuvākajā laikā arī sakārtot un attīstīt normatīvo bāzi, kas šobrīd ir atklāti nedraudzīga ne tikai zinātniskajai darbībai un pētniecībai kopumā, bet arī virknes plānoto mehānismu veiksmīgai iedzīvināšanai (tehnoloģiju/zināšanu pārnesei, uz inovatīvu ražošanu orientētai pētniecībai, privāto līdzekļu piesaistei līdzfinansēšanā utt.);
Pašreizējos ekonomiskajos, politiskajos un sociālajos apstākļos nav sagaidāmas būtiskas izmaiņas piedāvāto strukturālo reformu saturā, proti, tiks turpināta zinātnisko institūciju apvienošana, izvērtēšana, lai veiktu infrastruktūras optimizāciju;
Nepieciešama atklāta un intensīva ieinteresēto pušu diskusija par gudrās specializācijas koncepcijas piemērošanas lietderību Latvijas apstākļos;
Ir būtiski jāpapildina zinātniskās darbības izvērtējuma kritēriji valsts finansēto projektu ietvaros (pēc ES struktūrfondu izvērtējuma parauga);
Nepieciešams izvērtēt iespēju izveidot vienotu datu bāzi par Latvijā pieejamo zinātniskās pētniecības infrastruktūru, lai tās izmantošanu kā komercializētu pakalpojumu varētu piedāvāt lielajiem ražojošajiem uzņēmumiem, tādā veidā spēcinot konkrētas zinātniskās kompetences un stimulējot ražotņu pārnesi vai veidošanu Latvijā.
Pēc foruma ietvaros apkopotās informācijas analīzes un sākotnējā izvērtējuma, pasākuma organizatori un piesaistītie eksperti sagatavos priekšlikumu dokumentu Saeimai, Izglītības un zinātnes ministrijai, kā arī Ministru kabinetam, lai uzlabotu vēlēto tautas pārstāvju un valsts pārvaldes aparāta darbinieku izpratni par jomas problēmjautājumiem un veicinātu nepieciešamās pārmaiņas zinātnes un pētniecības jomā Latvijā.
Forumu organizēja Eiropas Progresīvās izpētes fonds, sadarbībā ar Brīvības un solidaritātes fondu un ar aktīvu Latvijas Jauno zinātnieku apvienības atbalstu.
Visi pieejamie foruma dalībnieku uzrunu ieraksti, teksta un vizuālie materiāli ir pieejami Brīvības un solidaritātes fonda interneta mājaslapā www.bsf-latvija.lv.
Izmantoto prezentāciju arhīvs (.zip; 5,94 MB)