Lai gan nav skaidras un vienotas Eiropas energonabadzības definīcijas, tomēr tās sekas arvien vairāk tiek izjustas. Vidēji 50 – 125 miljoni Eiropas pilsoņu dzīvo tā saucamājā energonabadzībā, un nākotnē enerģijas cenas mājsaimniecībām un uzņēmumiem turpinās pieaugt. Šī aptauja aicina pārstāvjus no ES energonabadzības sadarbības tīkla, Eiropas Parlamenta un uzņēmuma „Schneider Electric” dalīties ar savu redzējumu šajā jautājumā.

INFORMĀCIJAS TRŪKUMS UN ENERGONABADZĪBA

Harieta Tomsone ( Harriet Thomson)

Enerģijas izmaksas veido tā saucamo nabadzības slazdu. Mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem bieži vien ir sliktas kvalitātes mājokļi, kuru apsilde izmaksā dārgi, un tādējādi arī neatliek līdzekļi mājokļu renovācijai.

Pēc būtības, energonabadzība nozīmē nespēju atļauties enerģijas pamatpakalpojumus – apkuri, apgaismojumu un mājsaimniecības pamatierīces.

Anglija ir pieņēmusi jaunu, sarežģītāku divpakāpju definīciju, saskaņā ar kuru energonabadzība iestājas, kad mājsaimniecība ir spiesta tērēt vairāk, nekā vidēji valstī tiek maksāts par energoresursu rēķiniem, un pēc šiem izdevumiem mājsaimniecības atlikušie ienākumi ir zemāki nekā 60% no aprēķinātā nabadzības sliekšņa.

Savukārt Īrijā liela problēma ir pietiekama siltuma nodrošināšana energoneefektīvās mājās, bet Francijā asākā problēma ir enerģijas piegādes neadekvātās cenas.

TRĪS JOMAS, KURĀS NEPIECIEŠAMA RĪCĪBA

Mani trīs galvenie punkti energoresursu nepietiekamības risināšanā būtu: informācijas pieejamības uzlabošana; visaptverošas definīcijas izstrāde ES līmenī; energoefektivitātes uzlabošana ēkās.

Lielbritānijā ir ļoti aptuvens priekšstats par to, kas raksturo energonabadzību; īpaša problēma vērojama īres sektorā. Mājas saimniekam nav motivācijas uzlabot ēku, bet īrniekam, savukārt, nav ieguldāmu līdzekļu. Cilvēkiem ir neērti atzīt, ka tiem ir finansiālas grūtības.
Mani kā pētnieci ļoti nomāc fakts, ka nav pieejama ticama informācija par energonabadzības skarto cilvēku apjomiem – esam spiesti paļauties uz ļoti aptuvenu informāciju no pašu veiktām aptaujām.

Ir bijušas prasības pēc Eiropas mēroga definīcijas, bet Eiropas Komisija tās noraidījusi, sakot, ka tas ir valsts kompetences jautājums. ES diemžēl šobrīd nevēlas pat definēt problēmu, un neoficiāla informācija liecina, ka dažas dalībvalstis arī nevēlas atzīt, ka pie tām pastāv energonabadzība.

EIROPAS SAVIENĪBAI IR NEPIECIEŠAMA KOORDINĒTA PIEEJA

ES direktīvās par iekšzemes gāzes un elektroenerģijas tirgu ir atzīts, ka energonabadzība ir problēma, un norādīts, ka dalībvalstīm būtu jānāk klajā ar rīcības plānu. Tomēr nav noteikts, kā konstatēt, kuras mājsaimniecības šī problēma ir skārusi un kā tām varētu palīdzēt. Tā kā uzsvars tiek likts uz gāzes un elektroenerģijas tirgu, tiek izslēgtas tādas alternatīvas kā, piemēram, malka (kas tiek plaši izmantota Ungārijā), mazuts un centrālapkure.

Es uzskatu, ka uz kopienām balstīta atjaunojamās enerģijas ražošana būs svarīgs elements nākotnē – piemēram, biomasas apkures sistēma vai citas ģeogrāfiskajai vietai pielāgotas elektroenerģijas ražošanas formas. Tas jau notiek visā Eiropā. Austrija, Vācija un Beļģija šobrīd veiksmīgi izmanto uz biomasu balstītas siltumapgādes sistēmas.

Visefektīvākais ilgtermiņa ceļš ir – pārbūvēt dzīvojamo fondu. Francijā darbojas zemo procentu aizdevumu sistēma, eko-PTZ, subsidēta aizdevuma shēma, lai uzlabotu māju energoefektivitāti, un līdzīga shēma ir arī Vācijā. Lai vai kā, joprojām ir nepieciešams paveikt daudz, un tam ir vajadzīgs valsts un ES atbalsts.

CITĀTS

“Dažas dalībvalstis nelabprāt atzīst enerģijas nabadzības esamību savā valstī.”

PAR AUTORU

Harieta Tomsone ir doktorantūras studente Jorkas universitātē, kur viņa veic pētījumus sadarbībā ar Valsts energoefektivitāti (National Energy Action) un ir ES energonabadzības  sadarbības tīkla dibinātāja.

ENERGONABADZĪBAS JAUTĀJUMS NEVAR TIKT RISINĀTS izolēti

Ketlīna Van Brempta (Kathleen Van Brempt)

Enrgonabadzība rodas, kad mājsaimniecībām un indivīdiem nav pienācīga, finansiāli pieejama piekļuve energoresursiem.
Starptautiskajai enerģētikas aģentūrai (IEA) energonabadzība nozīmē nepietiekamu piekļuvi mūsdienīgiem enerģijas pakalpojumiem. Šī definīcija norāda uz piekļuvi, kā arī uz mūsdienīgumu, ar to domājot enerģiju, kas ir ilgtspējīga un zaļa.

Energonabadzība ir tiešā veidā saistīta ar energoefektivitāti un zaļu, ilgtspējīgu enerģiju. Kādreiz pastāvēja sava veida pretruna, kurā klimata pārmaiņas bija pretrunā ar ekonomikas politiku, bet nu tā vairs nav – tie ir vienoti mērķi un jāuztver kā savstarpēji saistīti.

Bieži tiek minēts, ka cilvēkiem ir apnikusi maksāšana par atjaunojamo enerģiju, kuru tie nevar atļauties. Tomēr reālā problēma ir tā, ka ogles un kodolenerģija tiek subsidētas lielos apmēros. Tādēļ notiek absolūti nepareiza komunicēšana no daudzu valstu valdībām, sakot iedzīvotājiem, ka iemesls, kādēļ tiem ir grūtības samaksāt rēķinus, ir atjaunojamā enerģija.

Tikt sadzirdētiem, lai rīkotos!

Ir svarīgi izstrādāt atbilstošu energonabadzības politikas definīciju ES līmenī, jo ir ļoti grūti aprēķināt nepieciešamo politikas ieguldījumu, ja nav pat zināms problēmas apjoms un intensitāte.

ES Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam bija aprakstītas daudzas labas lietas, un mans viedoklis ir, ka ES vajadzētu īstenot pamatidejas no šī ceļveža. Šajā dokumentā ir analizētas dažādas iespējas energotirgus attīstībai, piemēram, atomenerģijas attīstība vai CO2 izmešu samazināšana esošajiem energoresursiem. Jo esošo energoresursu pielāgošana un efektivizēšana, iespējams, ir ātrākais “zaļais veids” energonabadzības samazināšanai.

Tomēr jāatzīst, ka enerģētikas ceļvedis darbojas tikai uz papīra. Tas ir jauks pētījums ar ļoti daudzām iespējām. Taču ES nekad nav pieņēmusi lēmumus par šiem jautājumiem, nav arī skaidra viedokļa par tiem.

ATJAUNOT UN MODERNIZĒT

Enerģētikas paketē, kura tika īstenota 2011. gadā, mēs iekļāvām dažus jautājumus par energonabadzību tā, lai neatstātu šo problēmu novārtā Eiropas līmenī. Šie pasākumi deva cilvēkiem piekļuvi enerģētikas ombudam. Joprojām ir daudz darāmā  enerģētikas jomā, bet jau liels panākums ir tas, ka klienti šobrīd var ļoti viegli nomainīt vienu energoresursu piegadātāju pret citu. Beļģijā bija ļoti augstas cenas, salīdzinot ar citām valstīm, jo pastāvēja monopols. Pēdējos gados tas ir būtiski mainījies un cena ir samazinājusies, tādējadi ietekmējot arī energonabadzības līmeni.

Atjaunošanai un modernizēšanai ir izšķiroša nozīme. Tas ļoti palīdzētu jaunu darba vietu radīšanā, tajā skaitā tādu darba vietu, kas būtu piesaistītas konkrētai lokācijai. ES komisijas vadītājs Žans Klods Junkers (Jean-Claude Juncker) ir teicis,  ka parupēsies par to, lai tuvākajos gados būtu 300 miljardi eiro investīciju naudas – un iespējams, ka daļa no tās varētu tikt novirzīta mājokļu atjaunošanai un modernizācijai Eiropā. Šāds ieguldījums varētu apvienot tik daudz mērķu Eiropas līmenī – no klimata pārmaiņu risināšanas līdz jaunu darba vietu radīšanai.

Maksimāli izvēloties atjaunojamos energoresursus un energoefektivitātes pasākumus, tādējādi minimizējot emisijas, ir iespējams darīt to, kas nepieciešams, lai sasniegtu mērķus klimata jomā un lietotu eneģiju par saprātīgu cenu. Tad var uzsākt milzīgas ES programmas finansēšanu ēku atjaunošanai un modernizācijai.

Citāts

“Nevajag teikt cilvēkiem, ka iemesls, kādēļ tiem ir grūtības samaksāt rēķinus, ir atjaunojamā enerģija.”

PAR AUTORU

Beļģijas Eiroparlamenta deputāte Ketlīna Van Brempta (Kathleen Van Brempt) (Socialists&Democrats) ir priekšsēdētāja vietniece Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejā.

TEHNOLOĢIJAS UN APMĀCĪBA IR TIKAI DAĻA NO RISINĀJUMA

Žils Vermots Desrošē (Gilles Vermot-Desroches)

Ja man būtu jautāts par energonabadzību pirms 10 gadiem, es un citi būtu teikuši, ka uz šodienu kāds risinājums, kā to mazināt, noteikti būs atrasts. Bet desmit gadus vēlāk to cilvēku skaits, kuri Eiropā cieš no energonabadzības, ir tikai pieaudzis. Tas ir ļoti tālu no tās vīzijas, kāda mums savulaik bija par nākotni.
Šodien mēs runājam par diviem pretrunīgiem nākotnes modeļiem. Pirmais modelis ir tāds, ka gadu no gada enerģijas cenas pieaugs un to cilvēku skaits, kuri varēs to atļauties, samazināsies.

Otrs – Džeremija Rifkina (Jeremy Rifkin) modelis piedāvā, ka gadu no gada cena samazinās, pateicoties lielākai jaudai. Šajā gadījumā, protams, ir vieglāk atrisināt šo jautājumu.

Patiesībā energonabadzības jautājums katrā valstī ir atšķirīgs. Francijā (kur ir viens galvenais elektropiegādātajs) cilvēku izpratne par energovienlīdzību nozīmē to, ka cenai par enerģiju jabūt vienādai visā valstī – neatkarīgi no tā, vai to piegādā lielajām pilsētam vai lauku sētām.

Tajā pašā laikā Vācijā ir vairāk nekā 1000 energouzņēmumu, un būtu ļoti grūti iedomāties, ka šīs divas sistēmas varētu samainīt vietām starp abām valstīm.

PROGRAMMAS, LAI STRĀDĀTU AR ENERGOPIEEJAMĪBU UN NABADZĪBU

Pēdējo desmit gadu laikā „Schneider Electric” fonds ir kļuvis atzīts, pateicoties tā ilgtspējīgumam dažādās jomās. Un ne velti, jo izpratne par nabadzību un tas, kā mēs nodrošinām piekļuvi elektroenerģijai, ir pamats ilgtspējīgas attīstības stratēģijai.

Kad runa ir par piekļuvi enerģijai, jārunā par divām atšķirīgām situācijām attīstības un attīstītajās valstīs.

Mēs piedāvājam programmu elektroenerģijas piekļuvei jaunattīstības valstīs Āfrikā un Āzijā. Tur mēs sadarbojamies ar cilvēkiem, kuriem nav pieejama elektrība. Projekta “BipBop” programmas (Bizness, inovācijas & cilvēki piramīdas apakšā) mērķis ir nodrošināt apmācību, investīcijas un īpaši pielāgotus risinājumus un biznesa modeļus.

Šīs programmas ietvaros mēs esam apmācījuši elektrības prasmēs vairāk nekā 30000 cilvēku katru gadu, lai viņi spētu uzstādīt, attīstīt, izstrādāt un saremontēt energovadības ierīces. Programma finansē investīcijas vietējos uzņēmumos, lai dotu piekļuvi elektroenerģijai, kā arī nodrošina specifiskus risinājumus, piemēram, saules paneļu sistēmas un mobilo uzlādi.

TEHNOLOĢIJAS IR TIKAI DAĻA NO RISINĀJUMA

Attīstītajās valstīs problēma ir tā, ka cilvēkiem ir piekļuve elektrībai, bet tiem veidojas energonabadzība augsto izmaksu dēļ. Mēs vēlētos izstrādāt paši savu tehnoloģiju, lai atbalstītu šos cilvēkus, un izveidot paši savas programmas un tehnoloģiskos risinājumus, lai samazinātu un kontrolētu majsaimniecību enerģijas patēriņu.

Piemēram, ar “Wiser”, mūsu energovadības ierīci, ir iespējams kontrolēt enerģijas patēriņu ar savu mobilo tālruni. Šādā veidā iespējams samazināt savas izmaksas līdz pat 30%. Tas viss ir stāsts par digitalizāciju.

Energonabadzības jautājumā mēs ļoti cieši sastrādājamies ar nevalstiskajām organizācijām un sociālajiem uzņēmējiem. Ar „Schneider Electric” fondu un „La Varappe” grupu mēs esam uzsākuši projektu “Ārkārtas mājokli katram”, kurā atkārtoti  izmantojam jūras konteinerus kā energoefektīvu mājokli. „Habitat et Humanisme” grupa šos konteinerus uzstādīs Lionas apkartnē, lai izmitinātu ģimenes, kurām tas nepieciešams.

Runājot par sadarbību ar ES, mums ir komanda Briselē, ar kuru esam vienisprātis par „Schneider Electric” fonda vīziju attiecībā uz risinājumiem. Šie risinājumi, kurus mēs ieviešam, nodrošina veidu, kā samazināt enerģijas patēriņu. Mēs uzskatām, ka cilvēki vairāk spēs samazināt energopatēriņu, ja tiem būs instrumenti, ar ko to izmērīt.

Vēlamies veidot tiltu starp tehnoloģijām un cilvēku iesaisti! Nekad neesam domājuši, ka tehnoloģijas aizstās cilvēkus, bet tās ir instruments, lai dotu iespējas un atvieglotu dzīvi. Nav iespējams domāt par energopāreju, neņemot vērā cilvēku gribu. Tehnoloģijas sniedz tikai daļu no risinājuma, kas ir – iesaistīt cilvēkus un dot viņiem līdzekļus, lai tie būtu vēl vairāk iesaistīti.

Piemēram, tas nozīmē ieviest konkrētus risinājumus, uzstādot jauna tipa energopatēriņa sistēmas jaunajās mājās – kas dotu lielāku un operatīvāku iespēju kontrolēt un samazināt kopējo energopatēriņu.

CITĀTS

“Mēs apmācam vairāk nekā 30000 cilvēku katru gadu elektrības prasmēs, lai viņi spētu uzstādīt, attīstīt, izstrādāt un/vai saremontēt energovadības ierīces.”

PAR AUTORU

Žils Vermots Desrošē ir vecākais viceprezidents ilgtspējības jautājumos „Schneider Electric” un Francijas nacionālās energopārejas padomes pārstavis. 

GALVENIE PUNKTI

• Vidēji 50 līdz 125 miljoni Eiropas pilsoņu dzīvo energonabadzībā (termins, kas definicijā atšķiras katrā valstī).
• No 2005.-2011. gadam enerģijas cenas mājsaimniecībām un uzņēmumiem ES pieauga vidēji par 29%.
• gada decembrī ES publicēja Enerģētikas ceļvedi 2050, pētot dekarbonizācijas problēmas, energoapgādes drošību un konkurētspēju.