Pēdējo pāris gadu laikā, globālā pārtikas atkritumu problēma kļuvusi izteikti aktuāla un pamanāma. Kamēr liela daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo pārtikas badā, 1/3 no visas saražotās pārtikas tiek saražota izmešanai.

Fakts, ka politiskie centieni vairāku desmitgažu laikā radīt „ pārtikas nodrošinājumu” ir vainagojušies ar panākumiem, ir neapgāžams. Tomēr, tajā pašā laikā, „pārtikas nodrošinājuma” režīmā ir saražots nepieredzēts apjoms pārtikas atkritumu. Ikdienas patēriņa preču, dārzeņu un dzīvnieku pasaules izstrādājumu ražošanā tiek tērēta virkne dabas un darba spēka resursu, taču patērētāju tie tā arī nesasniedz.

Sākot ar 2009. gadu, debates par globālo pārtikas atkritumu problēmu sāka uzņemt ievērojamus apgriezienus. Aktīvistu, tādu kā Tristams Stjuarts, vadībā tika organizēts sabiedrisks pasākums ar nosaukumu „Paēdināt 5000” (Feeding the 5000), kura mērķis bija veicināt izpratni par pārtikas atkritumiem, paēdinot lielu skaitu cilvēku ar produktiem, kas citādi būtu izmesti, kā arī tika izveidota starptautiska jauniešu aktīvistu platforma „Lēni gatavots ēdiens” (Slow Food) , apvienojot pārtikas aktīvistus no visas pasaules, kuri organizēja tā sauktos „Disko zupas” (Disco Soup) pasākumus, kuru laikā dīdžejs spēlē mūziku un dalībnieki griež un gatavo dārzeņus, kas citādā gadījumā būtu izmesti. Pasākums noticis simtiem pilsētu visā pasaulē – Berlīnē, Parīzē, Riodežaneiro, Seulā, Sidnejā, Ņujorkā, Nairobi un citviet. Šīs aktivitātes piesaistīja valdību un politikas veidotāju uzmanību kā nacionālā, tā starptautiskā līmenī un kopš tā laika ir aizsāktas ļoti daudzas iniciatīvas, izveidotas apvienības, veidotas kampaņas un radītas platformas, lai risinātu pārtikas atkritumu problēmu.

Pārlieku augstā patēriņa rezultāts

Kaut arī visu šo iniciatīvu pamatā ir labi nodomi, iespēja, ka tam visam varētu būt reāla ietekme uz pārmaiņām, ir tuva nullei. Pārtikas atkritumi nav nejaušs pārtikas ražošanas blakusefekts. Pārtikas atkritumi faktiski ir pašreizējās ražošanas sistēmas plānots un normāls iznākums. Mēs nesaražosim mazāk pārtikas atkritumu, ja pārtikas ražošanas industrijas turpinās ražot kā līdz šim.

Iemesls tam ir vienkāršs. Pārtikas ražošanas sistēma, kas radās pēc Otrā pasaules kara, tika veidota tā, lai sasniegtu vienu konkrētu mērķi un tas mērķis bija saražot maksimāli daudz kaloriju par zemākajām iespējamajām izmaksām. Industrializācija, mehanizācija un Eiropas kopējā lauksaimniecības politika tika radītas, lai sasniegtu šo mērķi. Politikas veidotājiem, uzņēmumiem, bet jo īpaši lauksaimniekiem, kas ir šajā sistēmā, ir tikai viena iespēja – turpināt ražot arvien vairāk.

Bez šaubām, nesamērīgās ražošanas un pārtikas atkritumu sistēma ir neveiksmīga. Lai gan uzņēmējdarbības, valsts un lauksaimnieku organizācijas ir aizstāvējušas „ražotāja paradigmu”, norādot uz „pārtikas nodrošinājuma” nepieciešamību (ar to domājot, ka ikvienam cilvēkam ir jābūt pieejama barības vielām vērtīga pārtika), ir skaidri redzams, ka šādas pieejas robežas un neveiksmes gadu desmitiem uzturētās politikas mērķim radīt pasauli, kas ir nodrošināta ar pārtiku, nav vainagojušās panākumiem. Kurp virzīties no šī punkta? Idejas pārmaiņām, šķiet, nāk no negaidītas puses.

Kā atbildi uz „ražotāja paradigmu”, sociālās kustības radīja jaunu koncepciju- „ pārtikas suverenitāte”. Pārtikas suverenitātes saīsinātais skaidrojums, kā to apraksta zinātnieks Rajs Patels, „ir cilvēku tiesības pašiem veidot savas pārtikas, lauksaimniecības, lopkopības un zivsaimniecības sistēmas”.

Kaut arī „pārtikas suverenitātes” koncepcija joprojām ir izstrādes procesā, šī kustība un koncepcija ir acīmredzami paplašinājusies, atstājot savu alternatīvas idejas statusu pagātnē, un kļuvusi par sarunu tematu debatēs par pārtikas ražošanu nākotnē. Nepieciešamība pēc vairāk lokāli orientētas pārtikas sistēmas izveides ir guvusi atsaucību politikas debatēs visā Eiropā.

Divi iespējamie ceļi

Nākotnes pārtikas sistēmas scenāriji iezīmē divus galvenos virzienus, kādos pārtikas sistēma varētu attīstīties: „augsto tehnoloģiju scenārijs”, kurā starptautiskas kompānijas spēlē vēl ievērojamāku lomu pārtikas sistēmā, izmantojot efektīvas augsto tehnoloģiju sistēmas, saražojot un piegādājot mums produktus, un „pašorganizācijas scenārijs”, kurā lokāli (reģionāli) organizētas kopienas uzņemas atbildību par pārtikas sagādi.

Vēl pirms pāris mēnešiem, varētu derēt kaut vai uz naudu, ka reāls ir vienīgi pirmais scenārijs. Tehnoloģiju attīstība tikai uzņem apgriezienus un runas par vēl atvērtāku pārtikas tirgu un Transatlantiskās tirdzniecības partnerattiecību līguma izstrādi, „pašorganizācijas scenārijam” un „pārtikas suverenitātei” lika izklausīties nereālistiski, kaut kādā mērā pat romantiski. Tomēr Donalda Trampa ievēlēšana un populisma saaktivizēšanās Eiropā, kārtis ir sajaukusi.

Lai „ražotāja paradigma” attīstītos augsto tehnoloģiju virzienā, ir nepieciešams atvērtais tirgus, neoliberālisms un tirdzniecības līgumi. Tomēr sienas celšana un princips – Amerika vispirms! (America First) ir sagriezis ekonomiku kājām gaisā. Man pašam acīmredzamā līdzība starp retorikām „ izvelies vietējo pārtiku”, kas man ir saistoša, un uzkrītoši kliedzošo nacionālistisko un protekcionistisko retoriku par jauno ASV prezidentu un viņa populistiskajiem Eiropas kolēģiem, rada nepatīkamas sajūtas. Kāda ir atšķirība starp “Amerika vispirms! – atbalstiet Amerikas strādniekus” un” pērciet Holandes sieru, lai atbalstītu savu vietējo lauksaimnieku?

Protams, atšķirību ir vairāk nekā līdzību – tiekšanās pēc „pārtikas suverenitātes” ir vairāk par demokrātiju, nekā pret to. Tomēr, emocionālais fons ir ciešāk sasaistošs, nekā progresīvu pārtikas kustību entuziasti gribētu domāt. Gan strādnieki, gan lauksaimnieki, balsojot par populistiskajām partijām, var tikt uzskatīti par ‘zaudētājiem’ globalizētajā tirgus ekonomikā. Tikai laiks rādīs, ko neoliberālisma sabrukums, kas norisinās mūsu acu priekšā, nozīmēs mūsu pārtikas sistēmai. Lokāli organizētas, īsas pārtikas ķēdes, lauksaimnieks – patērētājs sadarbības modeļi pārtikas ražošanā un patēriņā varētu sākt attīstīties kā reakcija uz brīvās tirdzniecības līgumu atcelšanu. Un tā rezultātā var izrādīties, ka Donalds Tramps spēlēs ļoti nozīmīgu lomu globālā pārtikas atkritumu problēmas risināšanā.

Teksta autors: Joris Lohmans, Slow Food International izpildkomitejas loceklis, viens no Food Hub (sociālais uzņēmums, kura mērķis ir veicināt pāreju uz pārtikas sistēmu, kas ir godīga, dabai un cilvēkam draudzīga) dibinātājiem.