2010. gada 10. septembrī Rīgā notika Brīvības un solidaritātes fonda un Fridriha Eberta fonda rīkots forums „Zaļā tautsaimniecība Latvijā”. ES Mājas zāle foruma gaitā bija pilna, jo diskutēt un ieklausīties ekspertu viedokļos bija ieradušies ap 70 dalībnieku – dažādu nozaru pārstāvju.

Atis Lejiņš foruma atklāšanā informēja par 5. Starptautiskās Rīgas drošības konferences norisi un tās saistību ar BSF foruma tematiku. Viņš pieminēja arī Angelas Merkeles vizīti Latvijā un viņas viedokli par enerģētiku Latvijā. Atklājot forumu, Atis Lejiņš apgalvoja, ka jāsakārto konkurence, ekonomiskā brīvība un regulējums klimata pārmaiņu ierobežošanai un veselīgas dzīves apstākļu nodrošināšanai.

Viņu papildināja Fridriha Eberta fonda priekšsēdētājs Baltijas valstīs Hermans Bincs (Hermann Bünz), kurš sveica foruma dalībniekus un novēlēja atrast atbildes uz daudzajiem jautājumiem, kas saistīti ar zaļo tautsaimniecību un Latvijas kā zaļas un efektīvas valsts attīstību.

Kā pirmais lektors uzstājās Saeimas deputāts un bijušais ekonomikas ministrs Aigars Štokenbergs. Viņš savā uzrunā pauda pārliecību, ka mums nepieciešams pašiem Latvijā ražot tehnoloģijas, ar ko pēc tam varam ražot zaļo enerģiju. Šodien, ja gribam uzstādīt vēja ģeneratoru, saules bateriju vai siltumsūkni, mums tas jāpērk no citām valstīm, jo Latvijā tādas preces neražojam. Līdz ar to, ja šobrīd pāriesim uz zaļo enerģiju, sākotnēji būtiski palielināsim importu un dosim darbu citās valstīs citiem pilsoņiem. Tādēļ, vispirms jāizvēlas stratēģiskais veids, kādu zaļo enerģiju ražot, tad vajag pašiem ražot iekārtas, ar ko šo enerģiju ražot, lai maksimāli daudz naudas paturētu Latvijā. Štokenbergs uzsvēra, ka Latvijai, domājot par zaļo enerģiju, jāizvēlas tādi enerģijas ražošanas veidi, kas pie mums ir lētākie, pieejamākie un efektīvākie – tā ir biomasa, kas gan kvalitātes, gan kvantitātes ziņā mums ir vairāk kā citās valstīs.

Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Roberts Ķīlis klausītājiem uzdeva jautājumu – kas ir nākotnes ekonomika? Vai paliksim pie esošās „pelnrušķītes ekonomikas” vai meklēsim alternatīvu t.s. izaugsmes ekonomikai? Viņš klausītājus iepazīstināja ar zaļās tautsaimniecības plašo nozaru tematiku un ko katrai no tām sniegtu zaļi risinājumi. Piemēram, ražošanai tā nodrošina lietošanas ilglaicību un iespēju labot, kā arī zemu energointensitāti, bet finanšu jomai vairāk saprātīgu, ilglaicīgu investīciju un mazāk ekspansijas. Protams, pastāv ideoloģiski pretargumenti, ko radījusi mūsu patērētāju paaudze, bet arī tie profesoram šķita atspēkojami.

Par ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu globālā perspektīvā stāstīja biedrības „Zaļā Brīvība” valdes priekšsēdētājs Jānis Brizga. Prezentācijas sākumā viņš iepazīstināja ar statistikas datiem, kas parāda iedzīvotāju skaita pieaugumu pasaulē un formulu, kā tiek aprēķināts CO2 izmešu daudzums. Tehnoloģiju pieaugums pasaulei nozīmējis arī emisiju pieaugumu. Ieguvumi videi no tehnoloģiju attīstības ne vienmēr ir tādi, kā sākumā paredzēts. Brizga uzskata, ka Latvijā daudz vairāk var panākt ar sociālajiem resursiem, nevis tehnoloģiju attīstību. Cilvēkiem jāmaina attieksme pret dzīvi un jākoncentrējas uz pieprasījumu, nevis piedāvājumu.

Divas augstskolu pasniedzējas Džineta Dimante un Dzintra Atstāja foruma dalībniekiem skaidroja terminu „ekonomika” un tautsaimniecība” nozīmi, kā arī ieteica valstī veikt „inventarizāciju”, nosakot stiprās un vājās puses, apgūstot resursus un sākot izmantot tos racionālāk. Arī abas akadēmiskās vides pārstāves uzsvēra, ka, pirmkārt, jāmainās cilvēka domāšanai un kultūrai, iedzīvotājiem jāatsakās no patērnieciskuma, jo labklājību neuzlabos materiālā izaugsme. Attīstība jāturpina, mainot valsts ekonomikas politiku – nepieciešama vienlīdzīga ienākumu sadale un papildu nodokļus jāuzliek kaitējumam, nevis labumam.

Nākamā uzstājās SIA MADARA Cosmetics vadītāja Lotte Tisenkopfa-Iltnere, kas stāstīja par tendencēm un izaicinājumiem, lai veidotu zaļu uzņēmējdarbību. Viņa iedalīja ražošanas uzņēmumus divās kategorijās: masveida ražotāji un zīmolā balstīti uzņēmumi. Latvijā vairāk vajadzīgi otrā tipa uzņēmumi, jo pēdējā laikā iezīmējušās vairākas būtiskas tendences: izglītots patēriņš, jo cilvēki grib zināt, ko patērē;ekoprodukti no pretestības kustības kļuvuši par prestižu jeb šiku un kļūst arvien populārāki. Izmantojot, MADARA piemēru, uzņēmuma vadītāja atklāja savas veiksmes atslēgas – labs produkts labā nišā, uzņēmuma ambīciju definēšana, produkta kvalitāte, zīmols un pāri visam laba komanda.

Biedrības „Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija” valdes locekle Dace Kalniņa pastāstīja par bioloģisko lauksaimniecību un saimniekošanu, kas šobrīd ir noslēgta sistēma, bet kam vajadzētu kļūt par valsts prioritāti visās jomās. Ar savu prezentāciju Kalniņa aktualizēja Latvijas problēmu – tiesiskā regulējuma trūkumu, kā arī uzdeva politiķiem jautājumu, kā viņi plāno šo problēmu risināt.

Jānis Vinters savā prezentācijā izklāstīja savas zemnieku saimniecības „Līgo” darbību un nesen izveidotās biogāzes stacijas ieguvumus. Šobrīd zaļā enerģija esot dārga, bet Vinters prognozēja, ka drīzumā tā kļūšot lētāka. Viņš piebilda, ka nevēlas būt noziedznieks pret nākamajām paaudzēm, tādēļ neizvēlas lētāko un vides piesārņošanas variantu. Motivācija izveidot biogāzes staciju bijusi lauksaimniecības tirgus nepastāvība. Savu uzrunu klausītājiem Vinters noslēdza ar uzmundrinošo vēstījumu: „Tici zaļai enerģijai un tici, ka pa mūsu laukiem brauksim ar biogāzes traktoriem! Un arī Rīgā autobusi varētu braukt tāpat. Un tā citur, ārpus mūsu valsts robežām jau ir realitāte.”

Foruma pirmo daļu noslēdza Latvijas Universitātes profesors Ivars Austers ar prezentāciju par sabiedrības attieksmi pret vidi un ilgtspējīgu patēriņu. Par cilvēka izskaidrošanas teoriju profesors izmantoja signalizēšanas teoriju, kas sastāv no vēlmes cilvēkam izdzīvot un vairoties, kā arī reklamēt un tirgot sevi. Ir pierādītas signālu dzimumatšķirības patēriņā un dāsnumā, tomēr cilvēki kopumā publiski izvēlēsies ilgtspējīgo, lai apstiprinātu savu statusu. Austers apstiprināja, ka zaļie risinājumi ir sabiedrībai vēlamāki, bet pagaidām tie bieži kalpo kā statusa simboli, nevis ikdienas nepieciešamība.

Foruma otrajai daļai bija izvēlēts paneļdiskusijas formāts un tajā bija pulcējušies pārstāvji no pieciem dažādiem politiskajiem spēkiem, lai paustu savu viedokli, atbildētu uz auditorijas jautājumiem un prezentētu savas nostādnes zaļās tautsaimniecības jomā. Vienotības pārstāvis Uģis Rotbergs savu viedokli pamatoja gan kā deputāta kandidāts, gan kā Pasaules Dabas fonda vadītājs Latvijā. Viņš uzskata, ka Latvijā jāsakārto tiesiskais regulējums dažādiem sektoriem, kā arī jāveicina labklājību, kas nenozīmē patērēto naudu, bet gan to, kas paliek maciņā pēc iztērētā. Saskaņas centra idejas aizstāvēja politikas zinātnes maģistrs Ivars Jakovels, kas aicināja uz biomasas ražošanu un pārstrādi, lai palielinātu valsts enerģētisko neatkarību, bioloģiskās lauksaimniecības attīstību un patērētāju izglītošanu. Zaļo un zemnieku savienību pārstāvēja Jevgenijs Kisiels. Viņš atzīmēja, ka viņam ir radikāls uzskats zaļās enerģijas jomā. Viņš atbalsta Latvijas „zaļo naftu”, bet vajadzīga gudra pieeja, lai ar to atrisinātu reģionālos, sociālos un ekonomiskos jautājumus. Forumā ieradās arī Visu Latvijai/TB/LNNK pārstāvis Imants Parādnieks, kurš vērsa uzmanību uz vairākiem principiem, pēc kuriem mēs šodien dzīvojam. Viņš atzina, ka mums pašiem jārada sava vide un jāspēj sevi tajā nodrošināt. Savukārt sociāldemokrātisku politisko partiju apvienību Atbildība diskusijā pārstāvēja tās līdzpriekšsēdētājs Aivars Timofejevs. Viņš uzsvēra problēmu cilvēku domāšanā un attieksmē, kas jāmaina valstij ar atbalstu un regulējumu, izmantojot nodokļu un citus instrumentus. Pašlaik valstī trūkst ilgtermiņa plānošanas, kas jāmaina, lai valsts regulējums kļūtu zaļāks un efektīvāks

Foruma gaitā radušies secinājumi:
Konceptuāli zaļās idejas un risinājumus Latvijā atbalsta visu politisko partiju pārstāvji, taču katra izpratne par to, kas ir zaļā tautsaimniecība, būtiski atšķiras. Faktiski partijām nav izpratnes par to, kas ir zaļā tautsaimniecība, kādi ir tās priekšnosacījumi un kādēļ tā ilgtermiņā ir nepieciešama.

Latvijas sabiedrībā šobrīd nav pieprasījuma pēc zaļās tautsaimniecības. Valdošā ir patēriņa kultūra pretstatā ilgtspējīgai domāšanai, kas ir zaļās ekonomikas pamatā. Taču šī situācija pamazām mainās.

Latvija nerealizēs plānveidīgu un ilgtspējīgu zaļo ekonomiku, kamēr nenomainīsies politiķu paaudzes, jo pašreizējā politiķu paaudze nespēj un nevēlās saprast un realizēt zaļās ekonomikas pamatprincipus.

Zaļais patēriņš arvien vairāk kļūst par modes lietu. Būtiski palielinās pieprasījumu pēc ekoproduktiem, kuriem, veiksmīgi pozicionējoties un atrodot savu nišu, ir iespējams iekarot ne tikai Latvijas, bet arī pasaules tirgus.

Forumu organizēja Brīvības un solidaritātes fonds, sadarbojoties ar Fridriha Eberta fondu.

Pēc apstrādes gaidāmi arī foruma video un audio materiāli, kas būs pieejami BSF mājas lapā.

Izmantoto prezentāciju arhīvs (.zip; 17,5 MB)