Sabiedrībai šobrīd ir pārāk viegli nedomāt par draudiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņām. Politiķi grūtais uzdevums būtu iesaistīt cilvēkus, runājot par atbildību un pienākumiem pret vidi un palīdzot sabiedrībai apjaust, ka ekonomiskā nevienlīdzība un klimata pārmaiņas ir saistītas un,ka nepieciešama ilgtspējības politika.

Kad 1935. gadā Vašingtonā bija pārmērīgi piesārņots gaiss, jo no lauku apgabaliem vējš atpūta putekļus, kas veidojās uz augsnes virskārtas, nepiemērotas lauksaimniecības rezultātā, likumdevēji nekavējoties veica radikālus pasākumus, lai problēmu risinātu. Tomēr, lai cik dramatiska bija liela mēroga negatīvās lauksaimniecības ietekme starpkaru periodā Midvestā ASV, tā bija mazāk smaga, nekā tās sekas, ar ko mēs saskaramies šodienas globālo klimata pārmaiņu veidā.

Mūsdienās daudziem cilvēkiem, kas dzīvo bagātajās valstīs, sekas ir neredzamas. Tādēļ, ka globālā sasilšana ir globāla un bieži vien visradikālāk jūtama tālu prom no labklājības valstīm. Tas protams neattiecas uz iedzīvotājiem Klusā okeāna salās, ko drīzumā appludinās ūdens līmeņa paaugstināšanās okeānos. Tomēr mūsu vadītāji joprojām nerīkojas, jo tas ir tālu.

Vai mums tiešām ir jāpiedzīvo nepieredzētas katastrofas, lai sāktu rīkoties? Sabiedrības attieksme pret terorisma draudiem liecina, ka tas tā nav. Dalībnieki vispasaules Čārlija Hebdo (Charlie Hebdo) protesta akcijā, pārsvarā bija cilvēki, kuri  ne tikai nebija tuvumā Parīzei, kad tas notika, bet arī nebija nekad lasījuši vai pat dzirdējuši par šo satīrisko izdevumu un tā publikācijām. Padomju varas kodolieroču uzbrukuma draudi aukstā kara gados arī mobilizēja masu apziņu. Vairāki pētījumi liecina, ka vēlētāji no piepilsētām un lauku vidēm daudz vairāk satraucas par imigrāciju nekā tie, kuri dzīvo pilsētās ar lielu imigrantu pieplūdumu. Šie piemēri apliecina, ka problēmas klātbūtne vai tās apmērs cilvēku ikdienā nav tas, kas nosaka, vai cilvēki būs par to norūpējušies.

Pētījumi par reliģijas izcelsmi liecina, ka cilvēkiem ir, tieksme identificēt antropomorfas būtnes ; citiem vārdiem sakot,mēs iedomājamies dievus kā palielinātas cilvēka spēju projekcijas.

Pat vēl vairāk, mēs uz tiem projicējam savas fantāzijas, mēs tos iedomājamies esam ar saprātu un atpazīstamus cilvēka  sejā, bet ar dažādām dzīvnieka spējām vai ar tādu dabas parādību kā  vējš, pērkons, viļņi īpašībām. Līdzīgā veidā, Padomju varas draudi, terorisms vai imigranti ksenofobiskajā iztēlē pārstāv personificētas bailes – personificētas ar citu valstu līderu sejām, tumšās drānās tērptiem cīnītajiem vai cilvēkiem nodriskātā laivā.

Augstie priesteri klimata pārmaiņu jomā – zinātnieki, kuri veido Starpvaldību ekspertu grupa  par klimata pārmaiņām – mums stāsta, ka globālās sasilšanas fenomenam pie vainas ir daudz abstraktāks spēks, tāds, kuru vizualizēt ar konkrētu seju šķiet neiespējami. To izraisa tehnoloģiski rūpniecisks komplekss (enerģijas ražošana, lauksaimniecība, transports, mežu izciršana), kas pārstāv un iemieso dzīves veidu, kam dziļas saknes meklējamas industriālās revolūcijas pirmsākumos.  Kad kāds mēģina iztēloties klimata pārmaiņu seju – vai tas būtu politiķis, piemēram, Diks Čeinijs vai piesārņojumu radošas korporācijas, tādas kā Chevron, vadītājs –  “seja”  ļoti ātri noliedz atbildību. Viņi to var viegli izdarīt atainojot savu nodarījumu kā relatīvi kaitniecisku, izliekoties, ka notiekošajam nav lielas nozīmes vai pat tā neeksistē nemaz, šādas ir biežākās atbildes.

Kļūst vēl sliktāk, kad  mēs apzināmies, ka tie esam mēs paši, kā patērētāji, kuri ir atbildīgi par šo milzīgo problēmu. Ir ļoti grūti saistīt mūsu pašu niecīgo rīcību ar draudošo katastrofu, kas lielāka par kodolsprādzienu vai biroju bloka ēku sabrukumu. Ir dabiski baidīties no ienaidnieka, bet bailes no sevis paša diez vai var kļūt par spēcīgu motivētāju rīkoties. Viss kļūst tikai sarežģītāk, kad zinātnieki, kuri nav profesionāli komunikatori, ir vienīgie no kuriem nāk sarežģīti ziņojumi par situāciju.  Pamatīgas specializācijas un daudznozaru perspektīvu kombinācija ir tā, kas veido plašu zinātnisko vienprātību par to, kas ir klimata pārmaiņas un tā ir atvērta manipulācijām un izkropļojumiem no to iesaistīto puses, kuriem ir citas intereses. Šā iemesla dēļ , kad 2009. gadā  no Austrumanglijas Universitātes Klimata pētījumu nodaļas tika noplūdinātas e-pastu sarakstes, sacēlās liels publisks skandāls, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu “Climategate”.  Zinātnisko zināšanu skaidrības un pārliecības mīts, kas tika atmaskots caur sociālas un reizēm politiskas mijiedarbības ainām,  caur kurām zināšanas tiek raidītas, noveda pie dažu labu komentētāju viedokļiem par to, ka tur, kur ir nepārliecinātība, ir arī šaubas un, kur ir šaubas, vajadzētu būt arī neticībai.

Populistiem ir ļoti viegli  ignorēt faktu, ka ticībai ir nozīme tikai zināmu šaubu klātbūtnē un, ka lēmumi vienmēr ir jāpieņem klātesot zināmai devai nepārliecības. Klimata pārmaiņas neapšaubāmi ir politisks jautājums, neatkarīgi no tā, vai mūs satrauc draudu nenovēršamība, vai darbības, kas  jāveic. Tāpēc tad, kad mūsu galvenie politiskie līderi Lielbritānijā šogad parakstīja apņemšanos rīkoties saistībā ar klimata pārmaiņām, ko tieši viņi darīja? Vai viņi depolitizēja jautājumu, lai padarītu to tehnisku, lai aizvērtu durvis uz politiskiem iebildumiem praktiskiem risinājumiem? Uzsvars uz zaļo izaugsmi un dabas kapitālu kā pīlāriem ekoloģiskajai pārejai varētu likt domāt, ka tas tā tiešām ir.

Iespējams tas arī bija mēģinājums samazināt Zaļās partijas un tās pretstata/oponentu labējā spārnā partiju popularitāti, novirzot debates uz tehniskiem jautājumiem.

Ir grūti iedomāties visas Lielbritānijas partijas sanākam kopā tādā pašā veidā nevienlīdzības jautājumā, kas ir problēma, ar kuru cilvēki saskaras iespējams pat vairāk kā ar klimata pārmaiņām vai vides problēmām kopumā. Taču nevienlīdzības jautājums ir cieši saistīts ar vides problēmām. Patēriņš ir nevienlīdzīgs un pārmērīgs patēriņš rada atkritumus un izsīkumu, kas ir vides problēma. Tieši nabadzīgākās kopienas ir tās, kuras ir neaizsargātākas pret piesārņojuma radītajām sekām. Jo vairāk atrodam veidus kā privatizēt dabu, jo mazāk  tā būs pieejama tiem, kuriem nav līdzekļu. Mežu privatizācija, piemēram,  šķiet vides problēma, bet tas ne vienmēr noved pie to iznīcināšanas – drīzāk tas varētu novest pie tā, ka ‘parastajiem’ cilvēkiem ir jāmaksā, lai tiem piekļūtu. Dabas estētiskie un veselības ieguvumi būs pieejami tikai tiem, kam iet labāk.

Bet ir arī līdzīgi ierobežojumi cilvēku iesaistei nevienlīdzības problēmā un problēmās saistītās ar vides degradāciju. Mūsu redzesloks ir ierobežots. Mūsu materiāla situācija tiek pasliktināta, bet pēc gada vai diviem mēs pierodam pie jaunajiem apstākļiem – tie kļūst par jauno normu. Dabas katastrofu pārcietušie var būt ne vairāk kā citi cilvēki uztraukti par klimata pārmaiņām vai turpmāku  katastrofu  iespējamību,  līdzīgi kā sabiedrības nabadzīgākā daļa parasti neorganizē kampaņas par progresīvo nodokļu politiku.

Kā NASA fotogrāfijas ar Zemi naktī parāda, pasaules ģeogrāfiskie centri ir koncentrējas galvaspilsētās un tie ir arī  galvenie enerģijas patēriņa centri un tieši šajās vietās pasaules materiālie resursi akumulējas visvairāk. Tas ir īpaši nozīmīgi kopš neilgtspējīgie resursi, piemēram, fosilais kurināmais pārmāca saules enerģiju pārtikas ražošanā: šodien tikai desmitā daļa no kalorijām mūsu pārtikā nāk no saules. Lielā mērā, pasaules vides problēmas ir sadales problēmas, nevis problēmas no iznīcināšanas vai izsīkuma.

Politiķiem šķiet ir grūti izteikt argumentus par pārdali. Viņiem škiet ir arī grūti  apsvērt ideju par patēriņa samazināšanu un izaugsmes ierobežošanu – priekšroka tiek dota ‘zaļajai izaugsmei’, jeb ‘ visiem izdevīgi’ (win-win) formulai. Bet kā ekonomists Tomass Piketī (Thomas Piketty) ir parādījis, ieguvumi no izaugsmes galvenokārt nonāk pie kapitāla īpašniekiem, kuri veido ļoti nelielu sabiedrības daļu. Vēsturiski izņēmumi šādai situācijai ir bijuši divi pagājušā gadsimta pasaules kari. Vairāku iemeslu deļ, tie būtiski mainīja situāciju, tajā skaitā radīja piemēru steidzamai visu spēku mobilizācijai nācijas glābšanai, nevis personīgās labklājības gūšanai.

Politiķu izaicinājums šodien ir mobilizēt milzīgo labklājības kapitālu, ko kontrolē iedzīvotāju absolūtais mazākums,  kopējam labumam. Ja mēs nevaram iestāties par šāda veida izmaiņām, tad mēs paši esam sev lielākie ienaidnieki.

Ir nepieciešams, lai vēlētājus iedvesmo labi līderi. Tas, ko iespējams lielākā daļa elektorāta meklē, ir vīzija un drosme, kam sekotu rīcība, mazinot ekonomisko nevienlīdzību un klimata izmaiņas draudus ar ilgtspējīgu politiku.

Marks Braitmens (Marc Brightman) (Ilgtspējības antropoloģijas centra līdzpriekšsēdētājs Londonas universitātes koledžā).