Bieži vien tiek uzskatīts, ka visaptveroša starptautiskā sadarbība ir būtiskākais priekšnoteikums, lai risinātu ar klimata pārmaiņām saistītus jautājumus. Galu galā, tā ir globāla problēma, un visu valstu rīcība ir nepieciešama, lai izvairītos no potenciāli katastrofālām mūsu planētas ekosistēmas izmaiņām. Taču vislielākie šķēršļi, lai novērstu bīstamas klimata pārmaiņas, ir tomēr jāmeklē mājsaimniecībās un atsevišķās valstīs. Starptautiskajai sabiedrībai ir jāņem vērā šī realitāte.

Kad pārstāvji no vairāk nekā 190 valstīm tiksies Parīzē šī gada decembrī, lai vienotos par starptautisku cīņu pret klimata pārmaiņām, daudzi uzskatīs, ka šīs sanāksmes galvenais mērķis ir emisiju kvotu pārdale, taču tas ir greizs priekšstats par to, ko vajadzētu nozīmēt starptautiskai sadarbībai klimata jautājumos.

Globālā bezdarbība attiecībā uz klimata pārmaiņām tradicionāli tikusi attiecināta uz valstīm, kas “izbrauc” uz citu valstu rēķina, kuras rada mazāku Co2 piesārņojumu. Šāda politika bieži vien ir rezultāts kļūdainam uzskatam, ka ekonomiski izdevīgāk ir iepirkt kvotas, nevis neefektīvi investēt zaļajās tehnoloģijās. Patiesībā pasākumi, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, galvenokārt ir pašu valstu ekonomiskajās interesēs.

Valsts ieguvumi no aktivitātēm saistītām ar klimata aizsardzību atsver izmaksas!

Jaunā pētījumā, ko publicējis Londonas Ekonomikas un politisko zinātņu skolas Grantham pētījumu institūts, ir uzskatāmi parādīts, ka lielākā daļa no investīcijām, kas vajadzīgas, lai dekarbonizētu globālo ekonomiku, var sniegt valstīm tūlītēju ekonomisko labumu, kurš pārsniedz izmaksas, pat pirms ieguvumi no globālās klimata pārmaiņu mazināšanas tiek ņemti vērā.

Lielākā daļa aktivitāšu, kas jāveic, lai dekarbonizētu ekonomiku, vidējā termiņā un ilgtermiņā, arī ļautu ietaupīt cilvēku un uzņēmumu naudu. Tas padarītu mūsu ekonomikas produktīvākas, inovatīvākas un stabilākas. Šādas investīcijas varētu sniegt vēsturiski nozīmīgus uzlabojumus sabiedrības veselībai un drošībai. Tās radītu pievilcīgākas un apdzīvojamākas pilsētas, un tas uzlabotu dabiskās vides kvalitāti un produktivitāti.

Piemēram, globālās enerģijas sistēmas pāreja uz tādu, kas primāri balstīta uz atjaunojamiem enerģijas resursiem, ļautu finansiāli ietaupīt triljoniem dolāru. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra šogad konstatēja, ka papildu sākotnējās izmaksas, pārejot uz zemas oglekļa emisijas enerģētikas sistēmu, daudzkārtīgi atmaksātos, atsakoties no slēptajām izmaksām, pērkot naftu, ogles un gāzi.

Kopumā zemas oglekļa emisijas enerģētikas sistēma ļautu ietaupīt 75 triljonus ASV dolāru periodā no 2016.-2050. gadam, salīdzinājumā ar izmaksām par infrastruktūru, kas balstīta uz turpmāku fosilā kurināmā izplatīšanu.

Arī pāreja uz zemu oglekļa emisiju enerģijas sistēmu dotu vaļu tehnoloģisku inovāciju vilnim. Tas ļautu samazināt izmaksas par atjaunojamo enerģiju, enerģijas uzglabāšanu un tīkla pārvaldības tehnoloģijām ātrāk, nekā tas notiek šobrīd.

Tas arī dotu impulsu inovācijām citās nozarēs. Visas inovācijas kādā konkrētā sfērā rada “zināšanu pārnesi” arī uz citām jomām. Jaunākie pētījumi, analizējot patentu reģistra datus, rāda, ka zināšanu pārnese zaļo tehnoloģiju inovācijās ir īpaši liela, pat pielīdzināma inovācijām informācijas tehnoloģiju jomā. Zaļo tehnoloģiju patenti tiek reģistrēti vidēji par 40 % biežāk nekā piesārņojumus radošie. Zaļās inovācijas ir nākotnes izaugsmes stāsts – vismaz tām valstīm, kuras to izvēlas.

Centieni samazināt emisijas dotu arī lielu labumu sabiedrības veselībai. Saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas datiem, fosilā kurināmā dedzināšana, īpaši ogļu, rada gaisa piesārņojumu, kas nogalina aptuveni 7 miljonus cilvēku gadā. Tas ir vairāk, nekā mirušo skaits gada laikā no AIDS, diabēta un ceļa negadījumiem, kopumā ņemot. Globālā ekonomikas un klimata komisija lēš, ka pasaules 10 lielākajiem CO2 emisiju avotiem (valstīm) gaisa piesārņojuma ekonomiskās izmaksas sastāda 3-11% no IKP. Fosilā kurināmā dedzināšanas samazināšana ne tikai mazinātu siltumnīcas efekta gāzu emisijas un palīdzētu novērst klimata pārmaiņas, bet arī sasniegtu tūlītējus uzlabojumus veselības un ekonomikas sfērās.

Ja aplūko kopumā šo un citu valsts ieguvumu spektru no ilgtspējīgas politikas, lai samazinātu emisijas, muļķīgs šķiet novecojušais uzskats, ka emisiju samazināšana ir “dārgs slogs” valstīm. Patiesībā mums nevajadzētu būt nepieciešamībai pēc globālām institūcijām, lai “piespiestu” valstis rīkoties.

Šķēršļi darbībai galvenokārt rodami iekšpolitikā

Un tomēr valstu aktivitāte siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā joprojām nav pat tuvu tam nepieciešamajam līmenim, lai novērstu bīstamas klimata pārmaiņas. Joprojām ir daži ļoti lieli šķēršļi rīcībai.

Daži no lielākajiem šķēršļiem var tikt attiecināti uz iekšpolitikas reformām. Valsts ieguvumi atsver šādas rīcības izmaksas, bet resursu sākotnējā piešķiršana un neskaidrie ieguvumi ir tie, kas ‘liek’ valstīm saglabāt fosilās degvielas status guo.

Lielākā daļa no izmaksām attiecas uz lielajām kompānijām, kas tām jāiegulda salīdzinoši īsā laika posmā. No otras puses, valsts ieguvumi no šādas rīcības attiecībā uz klimata pārmaiņām ir mērāmi vidējā un ilgtermiņā, un no tiem iegūst plaša sabiedrības daļa. Politiskajās un biznesa vidēs, kas fokusējas uz īstermiņu un ātru peļņu, protams, šādas rīcības būs nepopulāras un sastaps pretestību.

Citi šķēršļi, jo īpaši jaunattīstības valstīs, ir finansējuma un tehnoloģiju trūkums. Tieši šāda veida iekšzemes šķēršļu risināšanai vajadzētu būt valdību, biznesu, kā arī NVO un pētnieku uzmanības centrā.

Iespēja starptautiskai sadarbībai

Starptautiskā sadarbība var palīdzēt pārvarēt šādus šķēršļus.

Tādas konferences kā, piemēram, COP21, kas notiks šogad Parīzē, piedāvā iespējas valdībām nosūtīt skaidru politisku signālu par nākotni, iezīmēt ceļu nulles oglekļa emisijām pasaules ekonomikā. Tas, savukārt, var palīdzēt iekšzemes reformatoriem ierosināt aktivitātes politiskā līmenī rīcībai klimata jomā savā valstī.

Valdībām arī jāspēj nodrošināt, lai nabadzīgākas valstis var piekļūt finansējumam, tehnoloģijām un praktiskai informācijai par to, kā rīkoties, lai attīstītos zaļi. Nulles oglekļa emisiju attīstība ietver milzīgu potenciālu iekšējiem uzlabojumiem nabadzīgākajās valstīs. Ziemeļu-dienvidu klimata sadarbība nav par attīstīto valstu “kompensāciju” nabadzīgākajām valstīm par “sloga” uzkraušanu.

Drīzāk tā ir par bagātās pasaules morālo saistību pildīšanu, lai vadītu nulles oglekļa emisiju pāreju savās valstīs, neaizmirstot palīdzēt nabadzīgākām valstīm arī gūt labumus no dekarbonizācijas un stabilas ekonomiskās attīstības, kas nāk par labu klimatam.

Visbeidzot, mums ir nepieciešams vairāk sadarbības iniciatīvu starp nelielām grupām no ieinteresētām valstīm un nevalstisko sektoru, kas būtu konkrēti vērstas uz konkrētām nozarēm un problēmu risināšanu.

Piemēram: veicināt investīcijas zema oglekļa dioksīda emisijai; dalīt zaļo tehnoloģiju inovāciju izmaksas; nepārtraukti paaugstināt energoefektivitātes standartus; aplikt ar nodokļiem siltumnīcefekta gāzu emisijas; izbeigt ogļu ražošanu un patēriņu; aizsargāt un atjaunot mežus.

Parīzes konference sniedz iespēju radīt un paplašināt šādas alianses. Šādā un daudzos citos veidos mēs varam paātrināt pāreju uz pasauli, kas sniedz milzīgus ieguvumus esošajai cilvēcei, saglabājot dzīvošanai draudzīgu klimatu visām nākamajām paaudzēm.

Ferguss Grīns (Fergus Green) ir politikas analītiķis un profesora Sterna (Stern) pētniecības padomnieks Grantham pētniecības institūtā Londonas Ekonomikas skolā.