Linda C. McClain^*

Juridisko zinātņu profesore

Bostonas universitātes Juridiskā skola

Kopsavilkums:

Šī eseja apskata federālā ģimenes likuma un politikas evolūciju Amerikas Savienotajās Valstīs, sākot ar Klintona un līdz Obamas adminstrācijai, ar īpašu uzsvaru uz to, kā ģimenes vērtību retorika vertēta 1993. gada aktā „Par atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ un slimības atvaļinājumu”, un citiem federālās politikas risinātiem darba/ģimenes konfliktiem. Tā pēta nepārtrauktību un izmaiņas. “Klintonisms” ir politiska filozofija, kas saistīta ar Viljama Džefersona Klintona kandidatūru un prezidentūru, kas ierosināja progresīvu “Jauno paktu” (New Covenant) (vai alternatīvu ceļu) iespējām, atbildībai un sabiedrībai. Obamas administrācijas pieeja ģimenes politikai ir parādījusi nepārtrauktību, balstītu uz klintonisma pamatprincipiem, tomēr arī ieviesusi jaunus un atšķirīgus principus, tostarp veidojot personisku politiku darba/ģimenes konfliktu kontekstā un uzstājot, ka darba/ģimenes jautājumi nav tikai „sieviešu jautājumi”. Gan Klintona, gan Obamas administrācijās ieskanas tēmas nepabeigtība: akts „Par atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ un slimības atvaļinājumu” bija nepieciešams, bet nepietiekams solis atvaļinājuma ģimenes apstākļu dēļ federālās politikas izstrādei; neizstrādāta palikusi arī darba ņēmēju nodrošināšana ar apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu un fleksibiltāti darba vietā.

Atslēgas vārdi: Akts „Par atvaļinājuma ģimenes apstākļu dēļ un slimības atvaļinājumu”, darba/ģimenes konflikts, Viljams Džefersons Klintons, Klintona administrācija, Baraks Obama, Obamas administrācija, Alternatīvs ceļš, jaunais demokrāts, dzimumu lomas, darba dalīšana, ģimenes politika, ģimenes tiesības, atvaļinājums ģimenes apstākļu dēļ.

Ievads

Šī eseja apskata federālā ģimenes likuma un politikas evolūciju Amerikas Savienotajās Valstīs no 1992. gada, pēc Viljama (“Bila”) Džefersona Klintona ievēlēšanas, līdz šai dienai, prezidenta Baraka Obamas otrajam pilnvaru termiņa laikam. Esejā īpaša uzmanība pievērsta tam, kā retorika par ģimenes vērtībām aplūkota 1993. gada aktā „Par atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ un slimības atvaļinājumu” Klintona kampaņas laikā un kā Obamas administrācija, balstoties uz klintonisma pamatprincipiem, tomēr ieviesusi arī jaunus, atšķirīgus principus. “Klintonisms” saistīts ar politiskiem pamatjēdzieniem, izstrādātiem Bila Klintona prezidentūras laikā. Klintons un pārējie Demokrātiskās Vadības padomes (Democratic Leadership Council) locekļi izstrādāja “alternatīvā ceļa” („The Third Way”) politisko filozofiju ar trim galvenajām tēmām: iespēja, atbildība un sabiedrība. Klintonisma jaunais pakts (New Covenant) pārskatīja tadas vērtības kā darbs un ģimene. Akta „Par atvalinājumu ģimenes apstākļu dēļ un slimības atvaļinājumu” (Family and Medical Leave Act, turpmāk tekstā FMLA) parakstīšana bija nozīmīga retorikas pārnešana uz politiku. Šīs esejas II daļā es apskatu to, kā Obamas administrācijas pieeja ģimenes tiesībām un politikai atspoguļo klintonisma ideju turpināšanu, bet arī ievieš jaunus un atšķirīgus principus. Tie ietver personiskas politikas izstrādi darba/ģimenes konflikta kontekstā, par piemēru ņemot pašas Valsts Pirmās ģimenes piedzīvotos pārbaudījumus un uzstājot, ka darba/ģimenes problēmas nav tikai “sieviešu problēmas”.

Pētot politisko retoriku par nepieciešamību pārvērst runas par ģimenes vērtībām politiskos konceptos, kas novērtē ģimenes (piemēram, FMLA), atklājas svarīga priekšnoteikuma klātesamība, kam esmu pievērsusies citā darbā, proti: starp ģimenes stāvokli un sabiedrības labklājības stāvokli pastāv ļoti būtiska saikne, un ģimenes ir svarīgas ne tikai pašiem ģimenes locekļiem, bet arī sabiedrībai kopumā un valsts iekārtai. FMLA un federālās darba/ģimenes politikas izstrādes stāsts ir par progresu un nepabeigtu darbu – kas ir fakts, kuru atzinušas gan Klintona, gan Obamas administrācijas. Kad Prezidents Klintons 1993. gadā parakstīja FMLA, tas bija nepieciešams un svarīgs pirmais solis ceļā uz federālu politiku attiecībā uz atvaļinajumu ģimenes apstākļu dēļ. Tomēr tas nebija pietiekami, un aizsāktais palicis nepabeigts. Šīs esejas nobeigumā apskatīti nesenie priekšlikumi apmaksātam atvaļinājumam ģimenes apstākļu dēļ un lielākai fleksibilitatei darba vietā, lai apmierinātu aprūpētāju un darba ņēmēju vajadzības 21. gadsimta ekonomikā.

1. Ģimenes vērtības un politika Klintona prezidentūras laikā:

FMLA praktiskā un simboliskā nozīme

Ģimenes vērtību sasaiste ar ģimeni definējošu politiku

Sasaistot ģimenes vērtības un ģimeni aprakstošu politiku, demokrātu prezidenta kandidāts gubernators Bils Klintons un viņa sāncensis senators Als Gors veiksmīgi attīstīja diskusiju par vērtībām tādā veidā, kas apstrīdēja steriotipu, ka ģimenes vērtības rūp tikai republikāņiem. Klintons aicināja ieviest “Jauno paktu”. Tā pamatelementi iekļāva valdības iespēju sasaisti ar personīgu atbildību, amerikāņu sabiedrības pārveidi, “mūsu pamatvērtību” atjaunošanu, pilsoņu tiesību pavairošanu un bēdīgā stāvokļa risināšanu “aizmirstajā vidusšķirā”, kas “cītīgi strādāja, spēlēja pēc noteikumiem un uzņēmās atbildību par savu rīcību”, bet republikāņu režīmā nespēja attīstīties un dzīvoja “pārbaudījumu pilnu dzīvi”. “Amerikāņu darba un ģimenes pamatvērtību” tuvināšana jaunām idejām, iespēju saistīšana ar atbildību un ģimeņu, kuras “strādā smagi un spēlē pēc noteikumiem”, atalgošana ir “klintonismam” raksturīgās iezīmes – “centrisks, progresīvs” politiskais redzējums, kuru izstrādāja Klintons, Demokrātiskās Vadības padome (DLC), Progresīvās politikas institūts (Progressive Policy Institute) un citi Jaunie demokrāti, kuri raksturoja šo filozofiju kā “alternatīva ceļa” politisku formu. Šāda politika ietver “savstarpējas atbildības ētiku, kas vienlīdzīgi noraida tiesību un sociālās vienaldzības politiku”. Klintons skaidri noformulēja “alternatīvu ceļu pieejai amerikaņu ģimenēm – ārpus …[Buša] administrācijas entuziastiskā atbalsta ģimenes vērtībām no vienas puses, un no otras – lielās valdības veco uzskatu, ka katrai sociālai problēmai ir programa”.

 Piespiedu izvēles starp ģimeni un darbu atslogošana: Akts „Par atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ un slimības atvaļinājumu (FMLA)”

1993. gada 5. februārī prezidents Klintons, kā solīts, parakstīja FMLA, lai atvieglotu darba ņēmēju piespiedu izvēli starp darbu un ģimeni. Klintons atsaucās uz amerikāņu darbaspēka demogrāfiskajām pārmaiņām: procentuāli dramatisko pieaugumu darba vidē ar mātēm, kurām ir bērni līdz 18 gadu vecumam; dzīves dārdzības paaugstināšanos, padarot divus ienākumu avotus ģimenē par nepieciešamību; straujo pieaugumu ģimenēm, kurās ir viens vecāks; Amerikas sabiedrības novecošanās dēļ pieaugošo nepieciešamību strādājošajiem amerikāņiem pēc papildus laika, lai rūpētos par vecākiem gados. Viņš norādīja, ka nespēja pieškirt nepieciešamo atvaļinājumu slimības vai ģimenes apstākļu dēļ “ir maksājusi dārgi gan Amerikas ģimenēm, gan Amerikas uzņēmējdarbībai”, atzīmējot “tiešu saistību starp veselību un drošību par darbu mājās un produktivitāti darba vietā”.

FMLA kalpoja kā spēcīgs simbols, kas savieno ģimenes vērtības ar faktisko ģimenes politiku, palīdzot darba ņēmējiem, kuri ir vecāki (un citi aprūpētāji), līdzsvarot darbu un ģimeni. Turklāt, nosakot dzimumam nepiesaistītu atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ tā vietā, lai tas attiektos tikai uz sievietēm, Kongress pieņēma likumu, kas ļāva atvaļinājumu izmantot kā vīriešiem, tā sievietēm. FMLA centās mazināt dzimumu diskrimināciju, izstrādājot atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ kā centienu “līdzsvarot prasības darba vietās ar ģimeņu vajadzībām” – tā vietā, lai uzsvērtu, ka tās ir tikai strādājošo māšu vajadzības, kaut arī parasti tieši mātes ir tās, uz kurām primāri gulstas aprūpes uzņemšanās.

Atbalstot FMLA konstitucionalitāti, ASV Augstākā tiesa norādīja, ka Kongress pieņēmis likumu, lai risinātu ilgostoši aizkavēto problēmu par “savstarpēji pastiprinošiem stereotipiem” par sieviešu lomu ģimenē un “vīriešu pienākumu trūkumu ģimenē”. Šādi stereotipi “radīja pašpietiekamu cikliskumu diskriminācijai, kas spieda sievietes turpināt uzņemties primārā aprūpētāja lomu ģimenē un veicināja darba devēju stereotipiskos uzskatus par sieviešu gatavību nodoties darbam un viņu kā darbinieku vērtību”.

Papildus FMLA simboliskajai nozīmei, tas bija nozīmīgs praktisks solis pretī darba/ģimenes līdzsvara sasniegšanai, par ko arī liecina miljoni darba ņēmēju, kuri ir izmantojuši atvaļinājumu atbilstoši FMLA. Un patiesi, savos memuāros Klintons atminas: “Nākamajos astoņos gados, un pat pēc tam, kad vairs nebiju amatā, man par to atgadināja vairāk cilvēku, nekā par jebkuru citu manis parakstītu likumprojektu,” daloties savos stāstos par to, kā FMLA palīdzēja viņam savienot darbu ar mājas pienākumiem.

Parakstot FMLA, Klintons paziņoja, ka Amerikas Savienotās Valstis, pieņemot valsts atvaļinājumu politiku, pievienojas ierindā citām valstīm. Aplūkota starpvalstiski, salīdzinošā apspektā starp 1992. gadu un šodienu, ASV tiešām šķiet kā “izņēmums” savā “atpalikušajā” statusā attiecībā uz tās atbalsta trūkumu nodarbinātajiem vecākiem.

Kongresā daži likumdevēji norādīja, ka “ASV ir vienīgā rūpnieciski attīstītā valsts bez valsts politikas atvaļinajumam ģimenes apstākļu dēļ” un ka lielākā daļa citu valstu politiku pārsniedz ierosināto FMLA atvaļinājuma ilguma un ienākumu ziņā. Patiesi, Klintons atminējās, ka pēc viņu meitas Čelsijas piedzimšanas, kamēr viņš bija gubernators Arkanzasā, “Hilarija man teica, ka lielākajā daļā citu attīstīto valstu visiem iedzīvotājiem tiek nodrošināts apmaksāts bērna kopšanas atvaļinājums”. Hilarijas Klintones novērojumam ir vēl lielāks spēks šodien, ņemot vērā apmaksāto atvaļinājumu politikas attīstību citās valstīs kopš 1993. gada.

Nepabeigtais darbs

Divdesmit vienu gadu pēc tam, kad Klintons parakstījis FMLA, ir skaidrs, ka FMLA vien nav atrisinājis darba/ģimenes konfliktu. Jau uz Klintona prezidentūras beigām tā robežas bija skaidras. Pirmkārt, tāpēc, ka FMLA pieļauj neapmaksātu atvaļinājumu un daži darba ņēmēji, kuriem tas ir nepieciešams un kuriem tas pienākas, to neizmanto, jo nevar atļauties neapmaksātu atvaļinājumu.

Otrkārt, FMLA attiecas tikai uz divpadsmit nedēļām. Treškārt, tas neattiecas uz privātiem darba devējiem, kuriem ir mazāk par piecdesmit darbiniekiem; aptuveni 40% strādājošo nav ietverti. Ceturtkārt, neraugoties uz FMLA ietverto dzimumu vienlīdzību, salīdzinoši mazāk vīriešu nekā sieviešu faktiski izmanto atvaļinājumu saskaņā ar FMLA un, ja izmanto, tad uz īsāku laika posmu. Viens izskaidrojums šai dzimumu attiecības atšķirībai atvaļinājuma izmantošanā ir – ja atvaļinājums ir neapmaksāts, no ekonomiskā viedokļa loģiskāk ir, ka to izmanto tas ģimenes apgādātājs, kuram ir zemāki ienākumi (visbiežāk tā ir māte), nevis no ienākumiem atsakās augstāk apmaksātais (parasti tēvs). Citi faktori ietver sabiedrībā pastāvošās ekspektācijas (tostarp darba devēju) par vīriešiem kā apgādniekiem un sievietēm kā aprūpētājām un aptuveni apjaustās izmaksas katram no tiem par atvaļinājuma izmantošanu.

Uz otrā pilnvaru termiņa beigām prezidents Klintons atzina aizsāktā nepabeigtību attiecībā uz FMLA. Viņš aicināja “paplašināt atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ, ietverot par 10 miljoniem vairāk amerikāņu, kuri strādā mazākos uzņēmumos”. Viņa administrācija izdeva noteikumu, kas atļauj bezdarba apdrošināšanas līdzekļu izmantošanu, lai nodrošinātu apmaksātu atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ. Tomēr neviens štats neieviesa šo noteikumu, un Buša administrācija to atcēla. Savā pēdējā uzrunā Kongresam Klintons paziņoja: “Pateicoties atvaļinājumam ģimenes apstākļu dēļ, kuru jau ir izmantojuši 20 miljoni amerikāņu, lai parūpētos par jaundzimušo vai saslimušu ģimenes locekli, mēs esam palīdzējuši vecākiem gūt lielākus panākumus mājās un. . . darbā”. Bet viņš arī mudināja, ka nodomam jākļūst par apņemšanos tam, lai 21. gadsimtā “katra ģimene spēj sabalansēt un gūt panākumus gan majās, gan darbā”.

1. Obamas laiks: turpinājums un pārmaiņas

Ģimenes politikas pamattēmas Obamas administrācijas laikā

2008. gada Demokrātiskā platforma, no kuras Baraks Obama kandidēja prezidenta amatam, izvērsa Klintonisma raksturīgo retoriku par nepieciešamību novērtēt ģimenes un runāt ne tikai par ģimenes vērtībām. Sadaļa par “darbu un ģimeni” godināja Klintona prezidentūras laika sasniegumus, piemēram, FMLA, vienlaikus norādot uz FMLA ierobežojumiem un nepieciešamību pēc apmaksāta atvaļinājuma. Platforma atbalstīja iedrošinot “darba devējus nodrošināt elastīgus darba noteikumus”. Tā arī spēra soli tālāk iepriekš izstrādātajai Demokrātiskajai platformai, runājot vairāk par rūpēm par ģimenes locekļiem kā par “reālu un novērtējamu darbu,” sieviešu nesamērīgo atbildību par aprūpi un nepieciešamību pielāgoties darbinieku aprūpes pienākumus (tajā skaitā rūpēm par vecākiem gados).

Obamas administrācijas pieejai darba/ģimenes jautājumiem ir arī dažas atšķirīgas iezīmes. Viena no tādām ir veidot personisku politiku, akcentējot izaicinājumus, ar kuriem saskaras pati Valsts Pirmā ģimene, cenšoties sabalansēt darbu un ģimeni, un simboliski un salīdzinoši norādot uz plašākām problēmām, ar kurām jāsaskaras amerikāņiem, esot ar daudz mazākiem resursiem, nekā ir Obamas rīcībā. Otrs atšķirīgais elements ir prezidenta Obamas fokuss uz sievietēm un meitenēm, izstrādājot federālo politiku un tajā uzstājot, ka elastīgi darba apstākļi un darba/ģimenes konflikts nav “tikai sieviešu jautājums,” bet jautājums, kas skar arī vīriešus, ģimenes, ekonomiku un sabiedrību plāšākā mērogā.

Izstrādājot personisku politiku

Prezidents Obama un pirmā lēdija Mišela Obama ir izmantojuši savus personīgos izaicinājumus darba/ģimenes konflikta sakarā kā pamatu plašākas problēmas apskatei un izmantoja personisko pieredzi, uz kuras pamata veidot pamatu institucionālai reformai. Kampaņas laikā, intervijā ar Keitiju Kjuriku (Katie Couric), Mišela Obama norādīja, ka viena tēma, kurai viņa plāno pievērsties, ir darba un privātās dzīves līdzsvarošana. Runājot par vispārīgajiem izaicinājumiem un pat atsaucoties uz pašas problēmām, viņa atzīmēja savas pozīcijas lielāku privilēģiju un piekļuvi resursiem, lai sasniegtu balansu, un pauda bažas par sievietēm ar mazākiem resursiem.

Jautājumi par situāciju darba vietā kā “Jautājumi, kas neattiecas tikai uz sievietēm”

Otra Obamas administrācijas tēma ir, ka elastīgi apstākļi darba vietā un darba/ģimenes konflikts ir ne tikai “sieviešu problēmas”, bet arī jautājumi, kas ietekmē ekonomiku, ģimenes un, galu galā, visu sabiedrību. No vienas puses, pastāv acīmredzama pretruna starp šo tēmu un 2008. gada kampaņā ietverto uzsvaru uz sievietēm kā grupu, kam nepieciešama visaptveroša darba un ģimenes dienas kārtība, jo sievietes nesamērīgi daudz izjūt slogu par darba/gimenes konfliktu un saskaras ar izmaksām vairāk nekā vīrieši. No otras puses, Obamas administrācija arī uzstāj, ka šiem jautājumiem, kas skar sievietes, ir plašāka nozīme, ko arī apskatīšu turpmāk tekstā.

Baltā nama Padome “Par sievietēm un meitenēm”

2009. gada 11. martā prezidents Obama paziņoja par Baltā nama Padomes “Par sievietēm un meitenēm” (turpmak tekstā ‘Padome’) izveidi, kurai uzlikts par pienākumu nodrošināt, “ka pret amerikāņu sievietēm un meitenēm izturas godīgi visos valsts politkas jautājumos” un ka visas federālās aģentūras “ņem vērā sieviešu un meiteņu specifiskās vajadzibas un intereses”. Obama paziņoja, ka panākumu gūšana virknē jautājumu, tostarp darba un ģimenes līdzsvara sasniegšanā un ekonomiskajā drošībā, būtu nozīmīga mēraukla tam, vai mēs patiešām īstenojam “mūsu solījumu par demokrātiju visiem cilvekiem”. Faktiski, jautājumi, kuriem Padome pievērsīsies, ir “ne tikai sieviešu jautājumi”, bet arī ģimenes un ekonomikas jautājumi.

Gan Valsts prezidents, gan viņa kundze ir uzsvēruši sieviešu lomu kopienu un ekonomikas pamatā. Pirmā lēdija paskaidroja, ka Padomes mērķis ir “nodrošināt, ka jaunām meitenēm nav ierobežojumu attiecībā uz saviem sapņiem un nav šķēršļu to sasniegsanai”. Viņa un Valsts prezidents uzskata, ka “kopienas ir tikai tik stipras, cik stipras un veselas ir to sievietes” un ka stipras sievietes bieži vien ir tās, kuras nosaka atšķirību starp ģimeni, kura “cīnās”, un ģimeni, kura ir “vesela” – un starp kopienu, kura ir “iedragāta”, un tadu, kura ir “plaukstoša”.

Fleksibilitāte darba vietā

Obamas administrācijai raksturīgās tēmas darba/ģimenes konflikta kontekstā atspoguļojās tās cīņu par fleksiblāku vidi darba vietās. 2010. gada martā, Padome “Par sievietēm un meitenēm” rīkoja Baltā nama forumu “Par fleksibilitāti darba vietā”, kas sakrita ar Ekonomikas konsultantu biroja preses relīzes “Darba/ģimenes līdzsvars un fleksiblas darba vietas ekonomika” publicēšanu. Ziņojums norāda uz ievērojamām darbaspēka pārmaiņām pēdējā pusgadsimta laikā, jo īpaši sakarā ar pieaugošo sieviešu ienākšanu darba tirgū un pastiprinātu ģimeņu paļaušanos “uz vairāk nekā vienu pelnītāju, lai savilktu galus”. Bērniem, ziņojumā turpināts, joprojām nepieciešama aprūpe – tāpat kā vecākiem gados. Ziņojumā secināts, ka ir nepieciešams, lai darba vide 21. gadsimtā atbilstu darbaspēkam 21. gadsimtā.

Ziņojumā bija sīki apraksīts, ko darba vietās šobrīd dara un ko nē, kontekstā ar fleksibilitāti – piemēram, “fleksibilitāte darba stundu plānošanā, pati darba vieta un nostrādāto stundu skaits”. Nav pārsteigums, ka t.s. “baltās apkaklītes” (jeb vidusškiras pārstāvji, vidējā ranga vadītāji, dažādu profesiju pārstāvji), izglītotāki un profesionālāki darbinieki strādā darba vidē, kas piedāvā elastīgākus apstākļus nekā zilo apkaklīšu pārstāvjiem (jeb strādnieku šķirai, fiziska darba veicējiem), kam visbiežāk nav pat vidusskolas diploma. Ziņojumā tika uzsvērta gan biznesa puse (ekonomiskie ieguvumi darba devējiem, nodrošinot lielāku fleksibilitāti darba vietā), gan taustāmi labumi darbiniekiem.

Forumā prezidents Obama piebilda, ka “darba vietas elastīgums ir jautājums, kas aktuāls ne tikai sievietēm. Tas ir jautājums, kas skar mūsu ģimeņu labklājību un mūsu uzņēmumu panākumus. Tas ietekmē mūsu ekonomikas izturību – vai mēs radīsim darbus un darba vietas, kas nākotnē mums ir nepieciešamas, lai konkurētu mūsdienu globālajā ekonomikā”. Pirmā lēdija Mišela Obama uzsvēra: “Elastīga politika faktiski padara darbiniekus vairāk produktīvus, nevis otrādi, jo. . . tā vietā, lai tērētu laiku, uztraucoties par to, kas notiek mājās, jūsu darbinieki izjūt atbalstu un mieru, kas tiem tik ļoti nepieciešams, lai koncentrētos darbam”. Viņa atsaucās uz pašas centieniem, žonglējot starp darba un mājas pienākumiem pirms dzīves Baltajā namā, – komentējot, ka pat ar “ļoti elastīgu darba vietu” un “pretīmnākošiem priekšniekiem” viņa jutusi, ka nav īsti uzdevumu augstumos ne darbā, ne mājās. Pirmā lēdija forumā uzteica uzņēmumus ar labāko praksi šajā jomā, cerot, ka tas iedrošinās un iedvesmos citus uzņemējus atbalstīt savus darbiniekus un palīdzēs paplašināt kompāniju “robežas”.

Kāda praktiska rakstura politika izriet no šīs pārliecības par to, cik svarīga ir aprūpes uzņemšanās un nepieciešamība pēc labakas saskaņas starp 21. gadsimta darba vidi un 21. gadsimta darbaspēku? Dažas forumā apsriestās idejas iekļāva: FMLA paplašināšanu, lai ietvertu vairāk darbinieku un citas vajadzības; mudinot štatus eksperimentēt ar apmaksātu atvaļinājumu; nodrošinot lielāku finansējumu bērnu aprūpei un augstāku atbalstu vecākiem; atbalstot cilvēkus, kuri rūpējas par radiniekiem gados, un nodrošinot darba vides fleksibilitāti – kad strādāt, kur strādāt un cik ilgi strādāt.

FMLA un nepabeigts darbs: Vai ir pienācis laiks apmaksātam atvaļinājumam un citām politikām, kas “novērtē ģimenes”?

Obamas administrācija, tāpat kā Klintona administrācija, ir atzinusi FMLA kā būtisku un nepieciešamu, bet nepietiekamu soli pretī darba ņēmēju atbalstam, risinot ģimenes pienākumus. 2013. gada 5. februārī FMLA divdesmito gadadienu, kopš to parakstīja presidents Klintons, Obamas administrācija nosvinēja ar paziņojumu presei, kurā norādīja: “Šis likums palīdzēja nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, vairojot aizsardzību kā sievietēm, tā vīriešiem, lai vairāk darbinieku varētu pildīt savas saistības pret sevi un savām ģimenēm, neapdraudot savu iztikas gūšanas avotu”. Lai vai kā, daudz darba vēl jāpaveic, jo “ne uz visiem darba ņēmējiem attiecas likums”, kā arī “ne visi var atļauties ņemt neapmakstātu atvaļinājumu”.

2012. gada Demokrātiskās partijas platforma aktīvi akcentēja jau zināmo retoriku, ka mums ir “jābeidz … runāt par ģimenes vērtībām un jāsāk īstenot politiku, kas patiesi novērtē ģimenes,” tostarp “jāpaplašina akts “Par atvalinājumu ģimenes apstākļu dēļ un slimības atvaļinājumu” (FMLA) un sadarbībā ar citiem štatiem jāvirzās uz apmaksātu atvaļinājumu”. Atspoguļojot prezidenta Obamas attīstīto nostāju par ģimenēm, kuras izveidojuši geji un lesbietes, platformā arī teikts: “Mēs uzskatām, ka visiem vecākiem un aprūpētājiem, neatkarīgi no dzimuma, ir nepieciešama lielāka fleksibilitāte un atbalsts darba vietā”.

Obamas pirmā termiņa laikā Nodarbinātības departaments publicēja pētījumu, kurā konstatēts, ka “darba devējiem kopumā ir viegli pieskaņoties FMLA noteikumiem un darba ņēmēji kopumā ļaunprātīgi šo aktu neizmanto”. Tomēr virkne apmaksāto atvaļinājumu likumprojektu, ko centās ieviest Obamas prezidentūras pirmajā termiņā, izgāzās – un cerības uz panākumiem esošajā Kongresā šķiet vājas. Viena cerīga atšķirība starp 1993. un 2014. gadu ir tā, ka vairāki štati, sākot ar Kaliforniju, kurai sekoja Ņūdžersija un Rodailenda, ir eksperimentējušas ar apmaksāta atvaļinājuma ģimenes apstākļu dēļ ieviešanu. Varbūt pēdējo pāris gadu laikā mediju uzmanības centrā esošā tēma par sieviešu izaicinājumu “spēt visu”, diagnozēm par “vīriešu ēras norietu” un nepieciešamību, mainīgās ekonomikas ietekmē un prasībām darba un mājas vidēs novedīs pie atbalsta sabiedrībā jauniem konceptiem par vīrišķību un radīs pietiekamu aktivitāti sarunām par vēlmi pēc apmaksāta atvaļinājuma ģimenes apstākļu dēļ, beidzot sasniedzot vienprātību, ka šādam atvaļinājumam ir pienācis laiks. Patiešām, daži zinātnieki apgalvo, ka galvenais šķērslis šodien, lai izlīdzinātu dzimumu lomas mājās un darbā, nav cilvēku attieksme, bet “strukturālās barjeras”, kā piemēram, jebkāda veida federālās iniciatīvas trūkums kopš FMLA pieņemšanas, “lai palīdzētu darba ņēmējiem apvienot viņu darba un ģimenes prasības”. “Tas kavē cilvēkus pastāvēt par savām vienlīdzības vērtībām, liekot vīriešiem un sievietēm pielāgoties, izsverot personīgo nepieciešamību, kas neatspoguļo viņu vēlmes”.

Ņemot vērā, ka strādājoši tēvi izjūt darba/ģimenes konfliktu izteiktāk nekā strādājošās mates, Liza Mandī (Liz Mundy) nesen apgalvojusi, ka citu valstu piemēri pierāda, ka apmaksāts paternitātes atvaļinajums ir “izcila un ambicioza sociālās inženierijas forma”, kura “veicinājusi vīriešu dalību mājās lietās, uzlabojusi sieviešu līdzdalību darba tirgū un veicinājusi dzimumu līdztiesību abās šajās sfērās”. Varbūt vairāk štatu virzīsies Kalifornijas, Ņūdžērsijas un Rodailendas virzienā – ar centieniem nodrošināt apmaksātu atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ, – vai arī federālā valdība beidzot attīstīs FMLA. Viena lieta ir skaidra: diskusija par darba/ģimenes konfliktu un līdzsvaru tagad attiecas uz plašāku jautājumu loku, ietverot sieviešu vispārējo lomu ekonomikā.

 Ārpus FMLA: Sievietes kā atslēga jaunai ekonomikai

2012. gada aprīlī Baltā nama Padome “Par sievietēm un meitenēm” publicēja garu ziņojumu “Amerikas sieviešu attīstības veicināšana: atslēga ilgtspējīgas ekonomikas izveidei” (Keeping America’s Women Moving Forward: The Key to an Economy Built to Last), kas ilustrēja Obamas administrācijas principu, ka ekonomiskie jautājumi, kas skar sievietes, ietekmē arī ģimenes, vīriešus, ekonomiku un tautu. Šis ziņojums uzsver “centrālo lomu”, kuru sievietes spēlē ASV ekonomikā. Tas norāda, ka sievietes sastāda “gandrīz 50% no mūsu darbaspēka, arvien biežāk ir apgādnieki savām ģimenēm, veido lielāko daļu koledžu stundentu un skolu absolventu” un tām pieder 30% mazo uzņēmumu. Problēma, kā norādīts ziņojumu turpinājumā, ir tā, ka “sievietes joprojām saskaras ar šķēršļiem dalībai darba vietā un darbatirgū”. Šī “nav problēma, kas attiecas tikai uz sievietēm”.

Pārsteidzoši, ka ziņojumā nemaz nav pieminēts FMLA. Tajā tiek minēta fleksibilitāte darba vietās, paziņojot, ka “drošas, fleksiblas un taisnīgas darba vietas ir ļoti svarīgas visu darbinieku panākumiem”. Ir arī atrodamas atsauces uz agrāko Baltā nama forumu “Par fleksibilitāti darba vietās” un uz “vesturē pirmo” Ekonomikas padomnieku Padomes publicēto ziņojumu par ekonomiskajiem ieguvumiem no fleksibilitātes darba vietās (apskatīts tekstā iepriekš). Tiek arī ziņots par Nodarbinātības departamenta Sieviešu biroja “uzsākto valsts līmeņa dialogu “Par fleksibilitāti darba vietās” desmit pilsētās visā valstī”. Ziņojums tomēr nenorāda uz nevienu nenoraidāmu priekšlikumu apmaksātam paternintātes atvaļinājumam vai atvaļinajumam ģimenes apstākļu dēļ.

Secinājumi

Šī eseja ir apsekojusi tēmas par klintonisma “alternatīvā ceļa” politisko darbību attiecībā uz atvaļinājumiem darba vietās. Tā ir izskatījusi simbolisko un praktisko nozīmīgumu aktam „Par atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ un slimības atvaļinājumu”. Tā izvērtēja veidus, kādos Obamas administrācija iznesa šīs tēmas no Klintona prezidentūras laika, pievienojot papildus specifiskas tēmas, nostādot FMLA plašākā diskusijā par elastīgumu darba vietās un sievietēm kā ekonomikas dzinējspēku. Līdz šim daži štati ir izrādījuši iniciatīvu saistībā ar apmaksātu atvaļinājumu ģimenes apstaklu dēļ, kamēr federālie centieni tupina vilcināties. Tas, kas varētu būt vajadzīgs, ir plašāk apskatīta federālās ģimenes politika, dzimumu lomām attīstītoties un pielāgojoties mainīgajiem ekonomiskajiem apstākļiem. Laiks rādīs, vai progress šajā jomā ļaus ASV pievienoties vairumam citu rūpnieciski attīstīto demokrātiju, sniedzot lielāku atbalstu darba ņēmējiem, kas cenšas gūt panākumus darbā, apvienojumā ar aprūpes pienākumumiem, vai arī šī ASV politikas joma par darba vidi turpinās būt nepabeigts darbs.