3. foruma pirmo sekciju atklāja Brīvības un Solidaritātes fonda valdes priekšsēdētājs Atis Lejiņš. Savā ievada uzrunā viņš norādīja uz tām demogrāfiskajām problēmām, kuras stāv priekšā Latvijai tuvāko gadu laikā. Lejiņš uzsvēra nepieciešamību risināt šīs problēmas Eiropas Savienības līmenī. Viņš atsaucās uz savu neseno pieredzi Eiropas Sociālistu partijas (PES) sanāksmē Madridē, kur savā īsajā uzrunā viņš tika uzsvēris Latvijas neizmantotās perspektīvas atjaunojamo un videi draudzīgo enerģiju izmantošanā. Šāda nepieciešamība saistās arī ar jaunu, inovatīvu pieeju tautsaimniecībai, kura būtu spējīga radīt produktu ar augstu pievienoto vērtību.

Pirmais no foruma referentiem šoreiz bija sociālās demogrāfijas doktorands Ivars Indāns, kurš iepazīstināja runātājus ar sava nesenā pētījuma “Cilvēkresursi un Latvijas attīstība” rezultātiem, kurš tika veikts ar Frīdriha Eberta fonda atbalstu. Balstoties lielākoties demogrāfiskās statistikas datos un prognozēs, Indāns norādīja uz Latvijas demogrāfiskās attīstības galvenajām tendencēm. Aina šeit nav iepriecinoša: lai gan iedzīvotāju skaita dabiskā samazināšanās vairs nepaātrinās, tomēr dabiskais saldo joprojām ir negatīvs un tāds būs arī pārskatāmā nākotnē. Tas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotāju skaits tuvāko desmitgažu laikā var noslīdēt zem divu miljonu atzīmes. Turklāt, līdzīgi, kā daudzās citās Eiropas valstīs, Latvijai būs jārēķinās ar iedzīvotāju novecošanos un ar to saistītajām sociālās politikas problēmām – nepieciešamību ilgāk strādāt, piemērot darbavietas vecākiem cilvēkiem, kā arī efektīvas mūžizglītības izveides problēmai. Visas minētās problēmas, protams, būtu iespējams amortizēt ar saprātīgi vadītas imigrācijas palīdzību. Pēdējo gadu tendences rāda, ka imigrantu skaits Latvijā pēdējo gadu laikā ir pieaudzis – gan legālā, gan, domājams, arī nelegālā veidā. Tomēr imigranti Latvijā lielākoties ir mazkvalificēti strādnieki, līdz ar to darba tirgus atvēršana līdzšinējās politikas ietvaros noteikti neveicinās Latvijas ekonomikas konkurētspēju un attīstību augstas pievienotas vērtības un inovatīvu pieeju virzienā. Latvijas pašreizējā situācija Eiropas Savienības mērogos ir vērtējama kā vāja: kopā ar Bulgāriju, Poliju, Slovākiju un Rumāniju esam ievietoti “atpalicēju” kategorijā, kas liek būtiski apšaubīt mūsu spēju tuvināties Lisabonas stratēģijā uzstādītajiem mērķiem un uzdevumiem. Auditorijas interesi saistīja referenta pieminētā etniskās spriedzes palielināšanās imigrācijas rezultātā, kas, ņemot vērā jau pastāvošās problēmas Latvijas iedzīvotāju etniskajās attiecībās, noteikti nebūtu vēlama perspektīva.

Ļoti izvērstu perspektīvu attiecībā uz Latvijas ekonomisko situāciju un tās turpmākajām perspektīvām piedāvāja foruma nākamais viesis, profesors un Nacionālā Attīstības plāna ekspertu foruma dalībnieks Edvīns Karnītis. Balstoties plašā datu un prognožu daudzumā, Karnītis klausītājiem sniedza vairākas būtiskas atziņas par līdz šim noritējušo Latvijas attīstības plānošanu un tās veiksmēm un neveiksmēm. Šeit pirmkārt tika akcentēta nepieciešamība pārvērst 2005. gadā Saeimā apstiprinātā Nacionālā attīstības plāna nostādnes reālās rīcībpolitikās. Prezentācijā bija iekļauti daudzi argumentēti ieskati, kā arī konstruktīva kritika. Vispirms, Karnītis norādīja uz pēdējos gados sasniegto. Vairākos nozīmīgos aspektos Latvijas iedzīvotāju dzīve ir uzlabojusies, tomēr kopumā līdzšinējā attīstība nav stabila. Tas padara apgrūtinošu “ātrās” konverģences scenārija realizēšanos, kura ietvaros Latvija varētu sasniegt vidējo ES dzīves līmeni jau apmēram pēc desmit gadiem. Karnītis uzsvēra vairākas problēmas, kuras ir īpaši kritiskas Latvijas veiksmīgai attiecībāi. Pirmkārt, tā ir valdību nestabilitāte un raibā kompilācija: visas valdības lielākoties veido vairāki politiskie spēki ar ļoti atšķirīgiem plāniem un interesēm. Tas padara valdību mūžu ļoti īsu, turklāt liek arī pašiem politiķiem orientēties vienīgi uz nekavējoties sasniedzamiem rezultātiem – piemēram, tā dēvētā “simt dienu” paradigma. Tas neļauj politiķiem realizēt ilgtermiņa plānus un redzēt savu lēmumu rezultātus. Tas apgrūtina arī daudzo un salīdzinoši pārdomāto Latvijas attīstības stratēģiju realizāciju: plānu realizācija vienmēr ir nepilnīga vai pat pilnībā iztrūkst. Taču ne jau tikai partiju politika traucē veiksmīgu attīstības gaitu: Latvijai ir nopietnas problēmas attiecībā uz cilvēkresursu atbilstību attīstības stratēģijām. Šeit Karnītis minēja gan smadzeņu aizplūšanu, gan Latvijas izglītības sistēmas mazspēju, gan dzimstības pieauguma veicināšanas problēmas. Inovāciju veicināšanā, protams, ir iesaistāmas dažādas stratēģijas – gan valsts tiešs atbalsts, gan arī nepieciešamība pāriet no uz lēto darbaspēku balstītas tautsaimniecības pie inovatīvām pieejām. Šeit ir nepieciešami arī dažādi veicināšanas pasākumi: piemēram, valsts atbalsts patentu reģistrēšanā, gan publiskās – privātās partnerības izstrādnes, gan arī zinātnisko pētījumu rezultātu un aparatūras izmantošana uzņēmējdarbības vajadzībām. Sava saistošā referāta noslēgumā Karnītis pievērsās vairākām plašākām problēmām: pirmkārt, jautājumam par Latvijas reģionu sabalansētu līdzdalību tehniskā progresa veicināšanā, otrkārt, Latvijas izglītības un zinātnes konkurētspējai reģionālā – Baltijas valstu un Ziemeļvalstu – līmenī. Mūsu spēja iekļauties šā tehnoloģiski augsti attīstītā reģiona apritē būtu ķīla mūsu valsts veiksmīgai attīstībai ilgākā perspektīvā. Tiesa, šis uzdevums prasa spēju efektīvi realizēt uzstādītos ilgtermiņa politiskos mērķus, nevis nodoties taktiskām iekšpolitiskām spēlēm.

No šās zinātniskās perspektīvas foruma darbs pievērsās jau atsevišķu interešu grupu viedokļiem un pozīcijas skaidrošanai. Kā pirmā uzstājās Latvijas Darba Devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības eksperte Ilona Kiukucāne. Viņa iepazīstināja klausītājus ar galvenajām problēmām, ar kurām Latvijā pēdējo gadu laikā saskarās darba devēji. Kuikucāne norādīja uz savdabīgu tendenci: pieaug nepieciešamība pēc augsti kvalificētajiem speciālistiem dažādās tautsaimniecības nozarēs, vienlaikus pieaugot arī vajadzībai pēc zemi kvalificētā darbaspēka. Turpretī nav izteiktas nepieciešamības pēc mēreni kvalificētā darbaspēka – nu jau pagājušā celtniecības buma laikā bija nepieciešams liels daudzums celtnieku, arī pieprasījums pēc viesnīcu apkalpotājiem utt. Būtiskas pārmaiņas darba devēju vajadzībās rada arī Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai ar tās brīvo darbaspēka kustību. “Jaunajās” dalībvalstīs šī tendence ir radījusi problēmas ar vietējā darbaspēka trūkumu. Tomēr šai attīstībai piemīt tendence mazināties: jaunajās dalībvalstīs paaugstinās darba algas un līdz ar to arī darbaspēka migrācijas plūsmas. Šo tendenci mazina arī demogrāfiskie apsvērumi. Latvijas konkurētspēja par augsti kvalificētā darbaspēka piesaisti ir ārkārtīgi zema: lielākā daļa mūsu valstī darbu meklējošo ir zemas un vidējas kvalifikācijas strādnieki. Kas attiecas uz inovācijām, Kiukucāne norādīja uz valsts šim virzienam veltītās rīcībpolitikas neefektivitāti. Tas savienojas ar izglītības sistēmas nespēju sagatavot jaunos cilvēkus uzņēmējdarbības iniciatīvai. Darbaspēka migrācija un darbaspēka brīva pārvietošanās tuvākajā laikā un arī vidējā termiņā ir atkarīga no pašreizējās ekonomiskās situācijas un attīstības virzības – ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās laikā darbaspēka pārrobežu mobilitāte samazinās. Taču arī nākotnē uzņēmējdarbības aktivitāte Latvijā būs atkarīga no darbaspēka resursu pieejamības, tāpēc jau šobrīd ir jāstrādā pie cilvēkresursu attīstības programmas.

Pēc darba devēju pārstāves uzstājās Pēteris Krīgers no Latvijas Brīvo Arodbiedrību savienības vadītājs Pēteris Krīgers. Balstoties iepriekšējo runātāju sacītajā, arī Krīgers norādīja uz problēmām, kuras saistās ar iedzīvotāju skaita dabisko samazināšanos, kā arī cilvēku imigrāciju uz Īriju un citām, attīstītākām valstīm. Krīgers tika piedāvājis tam vairākus risinājumus. Pirmkārt – stimulēt dzimstību. Taču Latvija rosina stimulēt dzimstību budžeta robežās, labi zinot, ka budžetā ir tukšums. Tātad kāds būs dzimstības pieaugums? Otrkārt, paaugstināt vietējā darbaspēka mobilitāti, intensificējot to līdzdalību legālajā darba tirgū (ēnu ekonomikas apjomu un nelegālās nodarbinātības samazināšana, jaunu darba vietu radīšana – dzīvokļi, bērnudārzi, ceļi, sabiedriskais transports). Taču valdība plāno ko citu – samazināt „māmiņu algas”, samazināt bezdarbnieka pabalsta apjomu vai arī izmaksāt īsāku laiku, nepalielināt sociālo pabalstu, iesaldēt vai arī samazināt darba algas. Treškārt, paaugstināt pensionēšanās vecumu, lai ilgāk saglabātu cilvēkus darba tirgū. Taču ko darīs valdība, ja pieaug bezdarbs un samazinās uzņēmumu skaits, nav skaidrs. Ceturtkārt, uzlabot veselības aprūpes un sociālās nodrošināšanas sistēmas – taču diemžēl Latvijā sociālā budžeta līdzekļi tiek izmantoti pamatbudžeta problēmu risināšanai. Krīgers uzsvēra Latvijas pašreizējās valdības nevēlēšanos konsultēties ar saviem sociālajiem partneriem, kas nevar vest pie sociāli akceptējamiem rezultātiem.

Latviešu biedrības Īrijā vadītājs Jānis Kargins diemžēl nespēja ierasties uz forumu, taču tā vietā bija atsūtījis prezentāciju. Kargins savā prezentācijā norāda uz vairākiem foruma tematikas aspektiem, kuri tieši saistās ar Īrijas latviešu likteņiem. Pirmkārt, pēdējā laikā emigrējušo latviešu skaits ir samazinājies, tomēr Īrijā joprojām dzīvo un strādā ievērojams skaits mūsu valsts iedzīvotāju. Lielākā daļa (60%) no Īrijas latviešiem joprojām ir neziņā, vai viņiem vajadzētu tuvākajā laikā atgriezties mājās vai nē. Tieši tādēļ mūsu valsts ekonomiskajai attīstībai ir īpaša loma šo lēmumu pieņemšanā. Galvenie faktori šeit ir ekonomiskas problēmas, bezdarbs dzimtenē, ievērojamas materiālas saistības, kā arī personiski apsvērumi. Kargins norāda uz Īrijas pozitīvo attīstību tuvāko pēdējo 20 gadu gaitā, kā arī Latvijas trūkumiem un iespējām inovatīvas ekonomikas veicināšanā.

Kā pēdējais foruma pirmajā daļā uzstājās vienīgais ārzemju viesis – migrācijas eksperts Zenke Šmits no Eiropas Komisijas pārstāvniecības Ženēvā. Šmits iesākumā izvērsti raksturoja dažādus migrācijas tipus Eiropā un pasaulē. Viņa runa lielākoties koncentrējās uz iespējām politiski regulēt migrācijas plūsmas, kuras ir pēdējo gadu gaitā mainījušās globālā mērogā. Šeit tika norādīts, ka migrācija kopumā var būt gan pozitīvi, gan negatīvi vērtējama, līdz ar to runa ir par kopīga, globāla migrācijas režīma izveidi. Jau pašlaik dažas valstis, kā piemēram, Filipīnas, izteikti orientē savus cilvēkus uz globālo darba tirgu, un vienlaikus šo valstu iekšzemes kopproduktā emigrantu sūtītā nauda ienes ievērojamus līdzekļus. Lai šāda attīstība būtu trīspusēji izdevīgi (win-win-win) situācijas un no migrācijas iegūtu gan uzņēmējvalsts, gan izcelsmes valsts, gan pats migrants, ir nepieciešams ieviest vairākus globālus migrācijas režīmus, kā arī globālas sertifikācijas ieviešanu izglītības sistēmās. Šmits arī īsi tematizēja iespējamo pašlaik notiekošās finanšu krīzes iespaidu uz migrācijas plūsmām pasaulē un Eiropā. Šeit tika izteikts pieņēmums, ka krīzes rezultātā mazināsies ES iekšējā migrācija. Šīs atziņas ir jāaplūko ES Lisabonas stratēģijas ietvaros, kura, neskatoties uz pārliecīgo optimismu, joprojām ietver sekošanas vērtus mērķus.

Foruma otrajā daļā, pēcpusdienā, norisinājās atvērta diskusija par dažādiem ar foruma tēmu saistītiem jautājumiem. Tajā piedalījās vairākums no pirmās daļas referentiem, kuriem pievienojās divi politiķi – Dainis Īvāns (LSDSP) un Ģirts Valdis Kristovskis (Pilsoniskā Savienība). Šeit tika apspriesti visdažādākie jautājumi par sociālās atbildības un solidaritātes jautājumiem Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. Edvīns Karnītis atspēkoja pārmetumus tukšu stratēģiju rakstīšanā, kuri izskanēja no politiķu puses. No auditorijas izskanēja jautājumi par atbalstu ģimenēm, kā arī par politisko partiju nākotni mūsdienu Latvijā un to saistību ar ekonomisko attīstību.